Another year without a calendar

Pēdējās dienas Škodrā atvilkām elpu no lielās staigāšanas, bet vienu dienu pavadījām nedaudz aktīvāk. Iznomājām velo un devāmies apskatīt netālo ezeru tā krastā esošos mazos ciematus. Velo uz dienu izmaksā 5eur, bet riteņu stāvoklis apmēram tāds, ka no kaimiņa garāžas paņemti vecie velo, kas nevienam nav vajadzīgi, taču tas šoreiz nebija galvenais. Svarīgi bija kaut cik ejošs transportlīdzeklis, lai ātri nokļūtu tuvējajā ciematā. Braucot pa ceļam bija novērojami dažādi kontrasti, liela nabadzība un skaisti restorāni. Uzmanību piesaistīja kāda teritorija netālu no pilsētas robežas, kur metāla graustos dzīvoja ģimenes un bija izveidots vesels ciems. Kopumā Albānijā uz ielām ir diezgan daudz cilvēku, ar maziem bērniem un bez bērniem, kas nevis lūdz, bet pieprasa naudu. Ir bērni, kas nāk klāt un prasa naudu, bet ne tādā žēlīgā veidā, bet veidā, ka viņiem tas pienākas un atteikt nedrīkst. Imigrantu problēma ir diezgan izplatīta Albānijā, bet droši vien ir valstis, kur ir vēl trakāk.

Albānija – zeme, par kuru tika sapņots ilgi. Un tā patiešām ir kaut kas citādāks un mežonīgāks, nekā mums ierastais. Labā nozīmē, jo cilvēki ir izpalīdzīgi un rada patīkamu iespaidu. Viens no punktiem, kas norāda, ka Albānija tik drīz nebūs ES ir viņu vienkārša pieeja dzīvei un super biezie un izturīgie plastmasas maisiņi. Vienkārši neiznīcināmi. Mums tādu sen jau vairs nav. Cilvēkiem, kuriem patīk vairāk laika pavadīt dabā, tad šeit ir daudz ko redzēt un piedzīvot, sākot no pārgājieniem līdz laivošanai mežonīgā upē (to piedzīvosim citā reizē). Inflācija ir skārusi visus, arī šejieni, taču var atrast preces, kas ir krietni lētākas kā pie mums, taču ir lietas, kas maksā tikpat vai pat dārgāk. Noteikti brauciet šeit atpūsties, piedzīvojumos, pārbaudījumos un visur citur, kas vien ienāk prātā.