Another year without a calendar

Tālāk mūsu ceļš ved uz nākamo dzīvesvietu- Škodru, nelielu pilsētu Albānijas ziemeļos, kas tiek dēvēta par mazo Itāliju, jo tās arhitektūra un picēriju daudzums patiešām rada iespaidu, ka atrodies kādā no Itālijā mazajām pilsētiņām.

Ceļš uz Škodru bija diezgan liels izkāpiens no komforta zonas. Man kā cilvēkam, kam patīk plānot laiku un lietas kopumā, bija nedaudz pagrūti pierast pie tā, ka norādīto 2 h vietā, brauciens izvēršas gandrīz 3,5, bet tad nekas cits neatliek kā atcerēties, kur atrodies un nedaudz nomierināties. Visā braucienā trakākais nebija neprecizitātes grafikā, bet tas, ka autobuss ir pavecs un ar nelielu gaisa plūsmiņu, kas arī nebūtu nekas pārāk traks, taču ja autobusā ir +37 grādi, tad iedomājaties paši. Arī pie tā var pierast, cik gan adaptīvi spējam būt.

            Atbraucot uz Škodru mūs sagaidīja smaidīgā Lola (interesants vārds kaut kad sen runājām, ka šis vārds ir izteikts striptīzdejotājas vārds, taču ir arī sievietes gados ar šādu vārdu), kas bija dzīvokļa īpašniece un pacienāja ar aukstu persiku sulu, kas likās kā svētlaime. Laikam jau viņi zina, ko kāro tūristi, kas nobraukuši pietiekami daudz kilometrus starppilsētu autobusā. Dzīvoklis bija ļoti mājīgs un tajā bija patīkami uzturēties. Odziņa visam bija fantastiskā terase, uz kuras varēja baudīt brokastis un ik pa laikam klausīties musulmaņu lūgšanas no netālās mošejas. Jā, Albānijā ir liels īpatsvars musulmaņu.

Arī šajā pilsētā var novērot tādas kā divas paralēlās pasaules nabadzību un pārbagātību, jo ja paskatās uz ielām tad cilvēki brauc vai nu ar auto, kas drīz būs retro auto vai nu ar pēdējā gada modeļiem. Palasot internetā informāciju par Albāniju, tur tiek minēts, ka gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kas ir iesaistīts kādā no bandām, līdz ar to tas var izskaidrot, no kurienes tādi līdzekļi. Vēl, kas krīt acīs ir daudzie juvelierizstrādājumu veikali, kuru skatlogos ir izliktas dažāda izmēra un lieluma ķēdes.  

         Vēl viena svarīga atziņa, kas atnāca ir, šis īsti nav divu nedēļu atvaļinājums, kurā katru dienu ir kaut kas jāpiedzīvo un jāredz, kā man ir bijis ierasts, ka kaut kur aizbraucot ir maksimāli jāsaplāno un jāapskata viss. Nekad neesmu bijusi no tiek, kas aizbrauc kaut kur un pavada laiku vienā vietā, bet cilvēki ir dažādi un arī ceļošanas mērķi ir dažādi, jo daudz piedzīvojot bieži vien rodas sajūta, ka ir nepieciešams atvaļinājums no atvaļinājuma. Tieši tāpēc šoreiz bija jāpārslēdzas, ka šis ir maratons nevis sprints. Ir pilnīgi normāli dienu palikt mājās un nedarīt neko un ļaut ķermenim atgūties un pārstrādāt visu. Esot Latvijā jau mēs arī katru dienu nedodamies kaut ko apskatīt un piedzīvot. Ir nepieciešamas dienas, kurās vienkārši būt, bez īpaša uzdevuma vai mērķa. Tas priekš manis ir kas jauns un mācos ar to sadzīvot un pieņemt, bet pagaidām liekas, ka tas izdodas. Ja jau runājam par to ko mācos, tad jāpiemin, ka vasaras vidū aizgāju no darba, lai nedaudz visu uzliktu uz pauzes un nedaudz izkāptu no ierastā. Laikam jau to var norakstīt uz tuvojošos 30 gadu iestāšanos, bet tā nu ir sakritis, ka gribas pilnīgi jaunu restartu savā profesionālajā jomā. Un kur to restartu vēl labāk piedzīvot, ja ne izkāpjot no ierastās vides un paskatoties nedaudz ilgāku laiku kā ir tur ārā plašajā pasaulē. Viss šis arī ir tādas palielas lamatas, tāds kā spiediens, ka atbraucot atpakaļ ir jābūt pilnīgi skaidram jaunam dzīves plānam, bet ja nu viss nesanāk tā? Man vispār liekas tā interesanti varbūt vēl kāds ir pamanījis, ka lasot kādas cilvēku pieredzes visi vienmēr piemin kā nu visa dzīve ir pamainījusies un ir jauns es, bet tā jau ir tikai viena puse, bet ja nu ir otra daļa, kuri vienkārši to neuzraksta blogā, taču atbrauc tādi kā aizbrauca un nekāda lielā izmaiņa nav notikusi. Ko tad? Ko darīt ar sevis uzliktajām ekspektācijām? Pagaidām es esmu tās vienkārši nometusi malā un mēģinu lavierēt kaut kur pa vidu. Laiks rādīs, kurā pusē attapšos. Pagaidām ir sajūta, ka esmu tā pati, kas biju mājās, tikai ar citu skatu pa logu un ar balkonu uz kura šo visu pierakstīt. Ak balkoni, tas ir vesela mīlestība, tie kas zina mūs labāk, zina, ka mūsu vājība ir balkoni. Ir simtiem dzīvokļi, kuri nav izturējuši mūsu stingros kritērijus jauna iegādei. Zinu, ka kaut kur ir tas īstais, runa vēl aizvien ir par balkonu, kurš uzradīsies īstajā brīdī. Labi, šo sadaļu liekam pie malas, atgriežamies Albānijā.