Another year without a calendar

Varbūt, ka prāts bija nedaudz nemierīgs, jo sākumā pavadījām laiku pilsētā un tā parasti paņem no cilvēka vairāk nekā iedod, vismaz tā ir man. Pienāca ilgi gaidītā diena, kad devāmies uz Albānijas alpiem, kas bija galvenais iemesls, lai dotos uz šo valsti. Tieši tā kalni, nevis skaistās pludmales Albānijas dienvidos, tās apskatīsim citā reizē.

Liels pluss ir tas, ka līdz kalniem var nokļūt ar mini busiem, sava mašīna nav nepieciešama. Tikai jācer, ka tev atbrauks pakaļ norunātajā laikā, bet viss norit pēc plāna un esam ceļā uz Tetu (albāņu: Theti). Ceļš nav ilgs nedaudz ilgāk par stundu. Un pa ceļam jau paveras pasakaini kalnu skati. Ciemats ir pavisam neliels, kalnu ieskautas viesu mājas, kurās vietējie un tūristi pavada sezonu, kas parasti ir no pavasara līdz rudens beigām un tad ciems ir kluss un bez cilvēkiem, jo ziemā doties pārgājienos šeit ir bīstami. Lēnām devāmies uz savu apmešanās vietu, bet ne mirkli nepamet sajūta, ka esam nokļuvuši nelielā miera oāzē.

Tetā palikām divas naktis, Shpella guest house, ļoti skaista, sena akmeņu māja, kurā saimnieko ģimene, ar diviem ļoti draudzīgiem sunīšiem. Viesu mājā varēja baudīt tradicionālos Albāņu ēdienus, kas bija patiešām gardi. Un šeit varēja nobaudīt arī vienkāršos gurķu, tomātu un paprikas salātus, kas garšoja pasakaini. Viņi tā arī saucas Village salad.

Pirmajā dienā uzreiz devāmies apskatīties netālu (45 min) gājiena attālumā esošo ūdenskritumu, kas bija lieliska iesildīšanās turpmākajām dienām. Visas dienas mums bija paveicies ar laikapstākļiem, bija saulains un vakarpusē lija lietus, kas visam piedeva īpašu noskaņu.

Nākamajā dienā modāmies entuziasma pilni, lai dotos uz nelielu ezeru, ko sauc par zilo aci (Blue eye). Pa ceļam redzējām gan elpu aizraujošus skatus, gan kādu nelielu atgādinājumu no kurienes esam.

Šis pārgājiens saucās vidējas grūtības. Kopā tika noieti 20 km, jo gājām abos virzienos, ne tikai turp. Neteiktu, ka taka, bija viegla, bija vietas, kas prasīja daudz spēka, jo bija ilgstoši jākāpj augšup. (tagad atskatoties, tad es vēl nezināju, kas ir grūti). Aizejot līdz galapunktam pavērās skats uz nelielu, pavisam nelielu ūdenstilpni ar nelielu ūdenskritumu. To laikam nevar nosaukt par skaistāko vietu, kas redzēta, taču noteikti bija vērts iet, jo skati pa ceļam bija patiešām skaisti. Tāda nedaudz mežonīga daba. Kājas nedaudz sagurušas, bet sejā plats smaids un gandarījums. Kopā sanāca 5 stundu pastaiga.

            Nākamajā dienā atvadījāmies no Tetas un devāmies gājienā, kura dēļ tika uz šejieni braukts. Maršruts Teta – Valbone. No viena ciemata uz otru, šķērsojot kalnu pāreju. Aprakstā šis gājiens tika raksturots kā grūts, kurā pirmās divas stundas jākāpj kalnā augšā. Bija arī tādi, kas šo sauca par vidēji grūtu, bet tie droši vien dzīvo Šveicē vai citās Alpu valstīs, kam kalnos kāpšana ir iedzimta. Mēs neesam nekādi pieredzējušie kalnu kāpēji, taču staigājam daudz un sevi izaicināt patīk. Uzsākot iet varēja just, ka iepriekšējā dienā ir noiets kāds gabals, jo kājas likās nedaudz smagas, taču entuziasms bija liels. Vēl aprakstā bija minēts, ka kāpiens aizņem no 6-10 h. Ar visām pauzēm, mums tas aizņēma 9 h, kopā tika noieti 22 km. Sākums bija patiešām grūts, jo gāja augšup, tad atkal augšup un vēl un vēl. Skaisti bija visu laiku, bija liela dažādība no līdzenumiem, līdz mežam, tad kalnu virsotnēm.

Augšā pavērās pasakaini skati un visas grūtības izzuda un tikai aizrāvās elpa un apkārt esošā. Pēc tam sekoja kāpiens lejā, kas bija izturības pārbaudījums, jo brīdī, kad likās nu viss grūtais ir aiz muguras parādījās nākamais posms, kas bija vēl grūtāks.

Viss šis kāpiens raisīja pārdomas par dzīvi. Cik viegli būtu, ja viss būtu sīki aprakstīts sākumā tik un tik kilometri stāvi, tad atkal viegli, tad tik kilometri atkal grūti, taču tādas kartes nav, katrs visu piedzīvo pa savam un visu laiku ir jābūt gatavam kādam pārsteigumam un negaidītam pavērsienam savā ceļā. Ejot šajā pārgājienā bija grūti brīži, bet nevienā brīdī neizskanēja, ka es vairs nevaru, jo viss fokuss bija uz apkārtējo skaistumu nevis uz nogurušajām kājām vai pleciem. Tāda sajūta, ka paplašini savu skatu un nevis fokusējies uz slikto, bet gan uz pasakaino fonu. To vajadzētu paņemt sev līdzi kā atgādinājumu, paskatīties ikdienā uz lietām nedaudz no malas un attālināti, ka visas tās grūtības nedrīkst aizēnot to lielo skaisto fonu, kas ir mana dzīve. Fokusēties uz lielo bildi, nevis uz dažiem melnumiem tajā. Droši vien atslēga ir tajā, ka ik pa laikam vajag ieraudzīt ko tādu, kas sajūsmina, jo citādāk, ja katru dienu būtu kalni apkārt, tad atkal veidotos vecais labais pieradums. Vispār dabā ir tāds spēks un varenība, ka nav grūti sevi tajā visā saskatīt, kā mazu mikroskopisku daļu.

Pēc šīs filozofiskās nots, turpinām kāpienu lejā, kur bildējot aitas satikām niknu to sargu, kas sāka riet uz mums ne pa jokam un sapratām, ka labi ātri jāpazūd. Tuvojoties finišam, kas patiesībā bija vēl 1h gājiens, bet nu pa parastu, līdzenu akmeņu ceļu, sāka smidzināt lietus, piesēdām uz soliņa un tad jau sāka līt pamatīgi un mūs paaicināja vācu pāris zem sava kempera nojumes, kas bija kā dāvana, jo apkārt jau ilgu laiku nebija neviena cilvēka. Iepazināmies ar viņiem un viņu suni, kam ļoti garšoja mans pret iedeguma krēms uz kājām. Uzcienāja ar gardu kafiju un vafelēm. Papļāpājām gandrīz stundu gan par to, ka viņu izvēle krita par Balkānu apskati, taču otrajā vietā palika Baltijas valstis, un par piedzīvoto Albānijā kopumā. Lietus pārgāja un gājām tālāk. Mērķis bija skaidrs, viesnīca un apavu novilkšana.

Turpinoties galvu reibinošajiem skatiem un daudzajām foto uzņemšanas pauzēm nonācām galamērķī. Nelielā viesnīcā, šodien pēdējā kāpienā atkal augšup. Protams, ka mūsu istaba bija augšējā trešā stāvā, taču atverot durvis un ieraugot mazo balkonu ar pasakaino skatu sirds gavilēja. Un nu varēja teikt, mēs to paveicām. Kāpiens un gājiens bija katra vārda grūti vērts.

Bija laiks doties mājup un uzsākt dienas braucienu atpakaļ uz Škodru, kas sevī ietvēra braucienu ar mini busu 1. Lai viss neizklausītos tik vienkārši gribu iestarpināt, ka gandrīz nekur neizbraucām, jo laimīgi paēduši gardās brokastis devāmies pēc mantām ar domu ooo mums vēl ir 30min līdz busam. Paņēmuši mantas atvadījušies no jaukajiem viesnīcas darbiniekiem gājām gaidīt busu, jo laika intervāls, kad buss var atbraukt bija 10.20-11.00. No viesnīcas iznāca smaidīgais viesmīlis un apjautājoties, ko mēs gaidām, teica, ka buss aizbrauca pirms 10 min. Visas zvaigznes bija sastājušās veiksmīgi un viņam mistiski bija šofera numurs, kurš atbrauca pakaļ, lieki teikt, ka viņa seja atbraucot, nebija diez ko priecīga. 😀 Mācība, Albānijā neticiet nevienam autobusu atiešanas laikam, tie 99% gadījumu melo. Pa ceļam paņēmām vēl cilvēkus un devāmies tālāk, pa ceļam skanot šim hitam un citiem līdzīgiem.

https://www.youtube.com/watch?v=EScLmWJs82I

Tālāk pārsēdāmies uz prāmi un 2,5 h kuģojām pa Komani ezeru, kas vairāk līdzinājās nebeidzamai upei. Skati pa ceļam nedaudz atgādināja Norvēģijas fjordus vai Taizemes slaveno pludmali.

Pēc kuģošanas pārsēdāmies citā mini busā nr.2 un sekoja pēdējais posms līdz mājām. Pa serpentīniem no kalna lejā. Šķita kā nebeidzamais ceļojums, bet nonācām mājās un nu varēja atpūsties.

Šīs četras dienas, bija pasakaini skaistas un sakrita tieši ar manu vārda dienu. Varu apgalvot, ka būšana tik skaistā vietā un piedzīvojot daudzus piedzīvojumus ir labākā dāvana kādu varu iedomāties.