Another year without a calendar

Atvadījāmies no Albānijas, kāpām autobusā un devāmies tālāk uz Montenegro. Ja neskaita faktu, ka autobuss bija jāgaida stundu, tad pats ceļš bija diezgan raits. Vēl azvien nesaprotu, kāpēc nevar vienkārši ierēķināt pareizu atbraukšnas laiku no galvaspilsētas, jo tur vienmēr ir sastrēgumi, taču cilvēki kaut kā tic, ka atbrauks ātrāk, bet nu labi. Pati pietura arī tāda nenosakāma, visu regulē blakus uz ielas dzīvojošā un naudu prasošā sieviete, kura acīm redzot katru dienu saskarās ar faktu, ka cilvēki nezina, kur piestāj autobuss. Interesanti 😀 Vēl interesanti ir tas, ka it kā tev ir numurēta vieta, taču neviens īsti viņās nesēž. Pēc viena brauciena no Venspils, kur pusceļu nostāvēju kājās, jo samainījos ar kādu sievieti vietām, bet viņa izkāpa agrāk un nu manā vietā nāca cits cilvēks, šis modelis manī vieš dažādas sajūtas. Kāpēc cilvēkiem patīk radīt problēmas, kur bez tām var iztikt, biļetē rakstīts 12, sēdi, kur rakstīts 12. Vienkāši taču, bet kā jau zināms, kas vienam vienkārši, citam pofig. Jā, tik daudz ko varētu nesarežģīt, bet nu labi. Visiem vieta pietika un ar to arī beidzam.

Ierodoties Budvā vēlreiz pārliecinājos, ka vienīgais telefons, ko pirkšu būs Iphone, jo nogājām pilnīgi neloģisku gabalu, jo redz android telefonam nebija nokalibrējies GPS. Dažkārt domāju, kad bija tas mirklis , kad mēs aizmirsām kā ir jāizmanto smadzenes un vai tiešām nesaprotam karti un nemākam vairs tik elementāras lietas. Bet nu ja aizej kaut kur nepareizi telefona dēļ ir vieglāk, jo vari pateikt, telefons vainīgs. Negribas jau atzīt, bāc, nesaliku pati 2+2. Un jāatzīst, ka citreiz nevaru saprats vai jāiet pa labi vai pa kreisi. Jātrenējas un būs labi.

Budva ir ļoti skaista pilsēta. Kūrortpilsēta un sajūta tāda arī ir. Cilvēki steidzas uz pludmali un no tās. Un sajūta patiešām ir kā Jūrmalā, jo visapkārt var dzirdēt krievu valodu. Šī ir krievu atpūtas vieta. Daudziem šeit ir īpašumi, tāpēc saku, ka sajūtas ir pazīstamas. Uzreiz galvā doma, ka labi, ka mēs šeit tikai uz vienu nakti. Laikam, liekas dīvaini, ka esi salīdzinoši tālu no mājām, bet kaut kas tik ļoti pazīstams. Šī nav mana pilsēta. Skaista vecpilsēta un promenāde, noteikti apskatīšanas vērta, bet nav mana.

Atrodoties Montenegro jau valda cita garša, kā jau teicu tāda zināmāka un nedaudz greznāka nekā Albānijā. Ceļu ziņā sajūta kā no Latvijas iebraucot Igaunijā vai Lietuvā. Ja Albānija bija kaut kas tāds mežonīgs un nedaudz svešāks, tad Montenegro ar savu vēsturisko elpu liekas, kas saprotamāks. Pagaidām nezinu tas labi vai slikti, bet tā nu tas ir.