Another year without a calendar

Par savām turpmākajām mājām izvēlējāmies vienu no galējajām pilsētām Kotoras līcī- Herceg Novi. No tās ir parocīgi apskatīt citas līča pilsētas, doties uz kalniem, jā, arī šoreiz būs kalnu piedzīvojumi un tālāk uz pavisam netālo Horvātiju.

Nākamajā rītā Budvā atkal sēdāmies autobusā un devāmies uz Herceg novi, viss atkal negāja pēc grafika un galā nonācām gandrīz stundu vēlāk. Montenegro ir interesanti, ka par katru dienu ko pavadi šeit kā tūrists ir jāmaksā nodeva, kas ir diezgan simboliska- 1eur, bet ir labi to zināt. Vēl interesanti ir tas, ka nopērkot biļeti internetā vai arī uz vietas autoostā klāt vēl ir jāpērk autoostas ieejas biļete, lai tiktu uz perona, kas ir ļoti dīvaini, jo nekur citur neesmu neko tādu redzējusi. Autobusa biļetes ir salīdzinoši lētas, taču jārēķina, ka 2,50 vai 3 eur nāks klāt, lai tiktu autobusā.

Herceg Novi mūs sagaidīja pavecs, smaidīgs onkulis, kas nogādāja mūs dzīvoklī un iepazīstināja ar svarīgāko. Varēja just, ka viņš ir no tās vecās paaudzes, kam nepatīk pārmaiņas un par stāšanos ES ir ļoti skeptisks un zāle agrāk bija zaļāka un galu beigās pie visa tāpat ir vainīga Amerika. Montenegro vēl turpina ceļu, lai iestātos ES, taču viņiem jau ir eiro, kas atvieglo iepirkšanos, jo nav visu laiku jādomā un jāpārrēķina cenas. Vēl “jauks” pavērsiens bija, tas, ka visā pilsētā remontēja kaut kādu lielo ūdens cauruli, kas nāk no kalniem un uz Horvātiju, kas mums nozīmēja, ka jādzīvo 10 dienas bez ūdens, labā ziņa, ka 4 dienas jau bija pagājušas, tad vēl sešas bija palikušas 😀 😀 Viss jau nebūtu bijis tik traki, ja tas nebūtu bijis “aizmirsts” pateikt, labā ziņa bija, ka ūdeni pieslēdza uz divām stundām no rīta un vakarā. Atmetiens atpakaļ dzīvē laukos 😀 Tā kā daļu no laika pavadījām kalnos, tad nebija tik traki pārdzīvot.

Pati pilsēta ir ļoti skaista ar vecpilsētu, promenādi, pludmalēm un kafejnīcām. Viss ko vien var vēlēties laiskām brīvdienām. Sākumā laikapstākļi bija diezgan karsti, bet pakāpeniski palika nedaudz vēsāks un bija arī dažas dienas, kad uzlija un pāris dienas, kad no rīta varēja pamosties no skaļajiem pērkondārdieniem, taču pēc pāris stundām jau spīdēja spoža saule.

Kādu dienu staigājot radās jautājums vai cilvēks citā vietā un vidē var pa īstam sajusties kā mājās vai tomēr vienmēr tā mājas sajūta būs tur, kur esi uzaudzis vai dzīvojis ilgu laiku. Un galu galā, kas īsti ir tā māju sajūta, vieta, cilvēki, ēdieni, pazīstamas vietas? Varbūt, ka to visu var iegūt jebkur. Bet kā tad ar pašiem pirmsākumiem- mannā putru ar omes upeņu ievārījumu, karbonādi, gaileņu mērci, debesmannā, galu galā jāņogu krūmu. Ja tā visa nav vai tās ir mājas? Vai mājas ir tikai mājas, bet dzimtene un saknes ir kaut kas cits? Hmmm pagaidām par to esmu pārdomās. Esot šeit sevi pieķēru pie domas, ka šī nav tā vieta vai valsts, kurā gribētos dzīvot ilgstoši, kaut kas līdz galam neliekas savējais. Šis noteikti ir fantastisks galamērķis atpūtai, bet laikam ne dzīvei. Kas to lai zina varbūt, ka tā liekas tikai tagad sākumā. (P.S. Tā arī šķita aizbraucot no Montenegro).

Lielās nedienas ar ūdens neesamību varēja daudz vieglāk pārciest, jo varēja iziet uz balkona un pavērties plašumā un baudīt skaisto skatu, kā arī gardās brokastis vai citas ēdienreizes. Baltos plastmasas krēslus var neņemt vērā, tas piederās pie visas nē ES kultūras. 😀

Kā nākamo pilsētu izvēlējāmies apskatīt Kotoru, kas tiek uzskatītu par līča pērli, jo tieši tur piestāj lielie kruīza kuģi. Vecpilsēta ir pa tiešām unikāla ar savām mazajām ieliņām un senatnīgo arhitektūru. Sajūtas ir kā viduslaiku filmā, tikai visi ir nepiemēroti apģērbušies. Kotora ir kaķu pilsēta un viņu šeit patiešām ir ļoti daudz. Ir daudz suvenīru veikalu, kas veltīti tieši kaķu tematikai. Viņi arī guļ visneiedomajamākajās vietās.

Šī pilsēta mums patika tik ļoti, ka braucām skatīties to divas reizes. Savā ziņā tā arī bija, taču patiesais iemesls, bija burgeru un kokteiļu vieta, ko pirmajā reizē nepaspējām apmeklēt un gribējām to izdarīt, kad būsim atkal Kotorā. Otrs iemesls apmeklēt pilsētu otreiz, lai neizklausās, ka viss par ko domājam ir ēdiens bija tas, ka vēlējāmies to redzēt no augšas. Kāpjot augšā līdz senajiem mūriem pa kāpnēm kopā pieveicot 1350 pakāpienus. Izklausās diezgan daudz, bet patiesībā nav nemaz tik traki. Cilvēku pat septembra vidū ir diezgan daudz tāpēc nevaru iedomāties kā te ir vasarā. Cenas visam ir krietni dārgākas nekā citās pilsētās, taču to var saprast, jo šeit ir patiešām skaisti un tūristu straumes ir milzīgas. Vēl diezgan sajūsminošs moments bija apmeklējot pilsētu otro reizi, paēdām brokastis vienā iecienītā kafejnīcā un tad pēkšņi pievēršot uzmanību, kas skan fonā, uzreiz varēja noprast, kāpēc bija tik mājīga sajūta. Dziesma, kas skanēja bija viena no Prāta Vētras dziesmām angļu valodā – Maybe.

Noslēdzošā Kotoras līča pilsēta, ar kuru vēlos padalīties ir Perasta. Tikt līdz viņai ir vienkārši, jo autobuss piestāj uz lielā ceļa, tikt līdz mājām bija nedaudz sarežģītāk, jo uz lielā ceļa bija mistiska pietura, kas izskatījās pēc parastas ceļmalas. Tad jānobrauc neliels ceļa gabals un jāpārsēžas citā autobusā. Mums paveicās, jo neviens no posmiem neizvērsās pārāk ilgs, jo citiem ir bijusi nepatīkama pieredze, kas noslēdzas ar garu gabalu iešanu ar kājām.

Pati pilsēta ir pavisam neliela un visu var apskatīt neilgā laikā, jo jāpaiet pa promenādi vienā virzienā un tad atpakaļ, taču tas noteikti ir tā vērts. Mēs bijām pēcpusdienā un bija skaista saule, kas apspīdēja ēkas un visam piešķīra īpašu šarmu. Sajūta, ka atbraukts uz tādu mazo miera ostu, pat tad, ja bija pietiekami daudz cilvēku.

Kotoras līcis ir perfekts galamērķis laiskai atpūtai, sauļojoties pasakainās pludmalēs, baudot senatnīgo pilsētu šarmu un ēdot jūras veltes, kādā no daudzajiem restorāniem. Noteikti ir vērts redzēt un piedzīvot pašiem.