Another year without a calendar

Liels plus mūsu dzīvoklim bija tas, ka tā saimnieks izīrēja mašīnu pa ļoti adekvātu summu un bez nekādām papildus maksām. Pati mašīna bija pavecs hyundai džips, kas pēc skaņām vairāk atgādināja traktoru, taču ļoti ērts un stabils. Bija interesantas sajūtas braukt ar mašīnu, jo jau kādu laiku izmantojām tikai sabiedrisko transportu. Tas lika atcerēties par golfiņu, kas ir vienīgā no lielajām lietām, kas pacietīgi gaida mājās. Vispār ir interesanti, kad ikdienā esi pieradis braukt ar auto un tad tā vairs nav un ir jāpārvietojas ar kājām vai sabiedrisko transportu, bet pagaidām tā nav bijusi problēma. Taču braukšanai ar auto ir sava burvība un brīvība un tāpēc ir prieks, ka uz 4 dienām to atkal var sajust un izbaudīt. Ir forši, ka var skaļi klausīties mūziku un apstāties tur, kur ieraugi kādu skaistu skatu, kas noteikti ir jānofočē. Tur jāuzteic Mārtiņš, kurš neiebilst un vienmēr arī apstājas. Paldies par to.

Mūsu plānā bija brauciens uz Montenegro ziemeļu daļu, Žabļakas pilsētiņu, no kuras ir viegli nokļūt dažādās pastaigu takās Durmitora nacionālajā parkā. (Visu laiku jāpārbauda vai uzrakstu pareizi, jo mēs viņu saucām par Dumidoru 😀 )Taku šajā reģionā ir patiešām daudz. Brauciens no Herceg Novi līdz kalnu pilsētai ir gandrīz trīs stundas, jo paceļam ar nelielu līkumu aizbraucām apskatīties Ostrogas klosteri, kas ir saglabājies no 17.gadsimta un ir iebūvēts klintī. Iespaidīga vieta. Lai nokļūtu līdz klosterim varēja nosirmot, jo ceļš veda augstu kalnā un bija vieni vienīgi serpentīni ar pretim braucošām mašīnām un ceļa malās bija pavisam nelielas barjeras, kas noteikti nekā nepalīdzētu nenolidot no klints. Nolikām mašīnu stāvlaukumā un sākām iet, kad kāds vīrs vecā mersī teica, taxi, domājām, kam mums taksi tas jau tepat, bet kad sākām iet un ieraudzījām trepes, sapratām kāpēc taxi 😀 😀 Taču nebija arī tik traki. Labi, ka braucām šeit turp ceļā nevis atpakaļ ceļā.

Izstaigājām un braucām tālāk. Pa ceļam bija daudz skaistu skatu ar dažām mazajām foto pauzītēm. Temperatūra arī sāka slīdēt uz leju. Kopumā mums ļoti paveicās ar laiku, jo visas dienas, ko bijām tur spīdēja saule un bija līdz +20 grādiem, taču pēc tam bija lietus un palika krietni aukstāks. Žabļakā sajutām, kas ir rudens un kas ir džemperis. Mēs palikām dzīvoklītī pilsētā, pa ceļam varēja redzēt daudz un dažādas koka mājiņas, kas neizcēlās ar arhitektūriskām inovācijām, tās vairāk bija tādas, kā zīmēju bērnībā, četrstūris ar trīsstūra jumtu 😀

Dzīvokļa saimniece nerunāja angliski un tad mēs sazinājāmies, kā nu mācējam, pa pusei ar zīmēm, angliski, nedaudz krievu valodā, jo tā ir līdzīga serbu valodai un jā, montenegro lielākajā daļā teritorijas runā serbu valodā. Labi, ka airbnb aplikācijā ir tulkošanas opcija.

Tās pašas dienas vakarā aizbraucām uz dažus kilometrus netālo ezeru. Crno Jezero jeb melno ezeru. Laiks bija nedaudz apmācies, bet tad uzspīdēja saulīte un varēja baudīt ezera burvību pilnā krāšņumā. Līdz ezeram jāiet cauri skaistam mežam, pa ceļam varēja nopirkt dažādus vietējo labumus un suvenīrus. Mūsu skatienus piesaistīja sēnes, kas līdzinājās baravikām, taču neriskējām pirt, jo bija tikai pirmā diena šeit, negribējās nepatīkamus pārsteigumus. Ezers bija neticami skaists, kam varēja apiet apkārt, taka ir nepilnus 4 km gara, kā arī ir dažādas citas takas, kas ved tālākos piedzīvojumos. Šoreiz izvēlējāmies taku, kas iet apkārt ezeram, bet negājām visam apkārt.

Atgriezāmies mājās, pavakariņojām un gatavojāmies skatīties seriālu, kad pienāca nepatīkama ziņa. Mūsu rezervētā mājvieta Neapolē, tiek atcelta. Sākumā bija tāda nerealitātes sajūta. Kā tas iespējams? Kāpēc? Aizvēru telefonu, a ja nu tas sapnis 😀 Nē, tā tomēr bija realitāte. Saimniekiem kaut kas noticis ģimenē un nevar izīrēt dzīvokli. Nezinu vai tā taisnība vai vienkārši atruna, bet to mēs neuzzināsim un nav ko iet to ceļu. Viņi palīdzēja ar iespējamajiem variantiem vietā. Kā jau var noprast 10 dienas pirms lidojuma atrast kaut ko vietā pa sakarīgu cenu un smuku ir teju neiespējami. Tas dzīvoklis atradās Neapoles vienā no foršākajiem rajoniem Vomero. Un te nu sākās mana iekšējā cīņa ar pārliecībām, kuras tiek lauztas. Nevaru teikt, ka esmu ļoti māņticīga, taču man piemita tāda neliela daļa, es to saucu par ezotērisko sadaļu. Jau no bērnības bija izskanējušas frāzes, nesaceries pirms laika, nestāsti citiem – noskaudīs utt. Tas ir tas ar ko jau labu laiku strādāju un nemēģinu visu vainu novelt uz sevi vai kosmosu, bet gan pieņemt to, ka ir notikumi, kas vienkārši notiek, jo tāpat viss ko mēs redzam un saprotam ir viena puse un visam vienmēr ir otra puse. Un kas to lai zina, kas un kā notiktu vai nenotiktu. Tas ir vecais stāsts ar pārliecību, ka ja ir kāds mīļākais apģērba gabals vai vēl kaut kas, tad tieši ar to kaut kas noteikti notiks. Ja paskatās dzīves statistiku, tad ir novērots, ka kaut ko uzgāzt vai sabojāt sanāk ar lietām, kas visvairāk patīk. Piemēram, pie frizieres sanāca izbalināt kleitai malu. Mīļa kleita bija un ir vēl aizvien, jo defekts tika pārvērsts par efektu. Un varbūt nevajag domāt, ka tā notika, jo dikti patika, utt, bet gan tāpēc, ka tas kas patīk tu velc visvairāk, tāpēc arī sabojāt kaut ko ir vislielākā iespēja, visai loģiski vai ne. Tīra matemātika nekāda mistika. Tā nu tās ezotēriskās domas, ka dzīvoklis aizgāja, jo dikti patika utt. izmetu miskastē un tā notika, jo vienkārši tā notika, kā citas 100 un 1 lieta dzīvē, nav jāmeklē nekādi mistiskie iemesli. Var nedaudz paskumt, bet tad vienkārši atrodi kaut ko citu un viss. Ar šo domu dzīvoju pāris dienas. Ieteiktais dzīvoklis apmierināja un rajons bija tas pats. Un vēl sanāk, ka 10 dienas paliktu Dubrovniekos, kurus nesanāca apskatīt pirms dažiem gadiem, kad bijām Horvātijā. Vai nav super? Ir un kā vēl ir. Tā ka nevajag vainot sevi, ka kaut kas dikti patika vai ka atkal saceries par kaut ko, bet saskatīt ieguvumus arī lietās, kas neizdodas pēc plāna. Un izdodas varbūt pat vēl labāk.

Kamēr notika intensīvās pārdomas par to ko darīt ar dzīvokļiem, gājām pastaigā, kas bija paredzēta īsa ap 4 kilometri, taču tie nebūtu mēs, ja iznākums nebūtu citādāks. Taka bija nosacīti vienkārša caur mežiem un lauku ciematu, ar lielām aizām un plašiem skatiem. Dažbrīd atgādināja Latvijas mežus. Bija patīkami nonākt šādā vietā. Norādes bija visai sliktas vai neesošas, tāpēc paļāvāmies uz čuju, norādēm uz kokiem un nedaudz navigāciju.

Tā nu mēs staigājām priecīgi pārrunādami dažādus tematus. Līdz sapratām, ka kaut kas īsti nav un tad nāk lielā atklāsme, ka ejam uz citu pusi un jāiet kādi 4 kilometri atpakaļ. Un tad arī bija tā spēle galvā, ka var taču otram teikt, kāpēc tu neskatījies, mēs tādu gabalu ejam nepareizi, bet no otras puses kāpēc pati neskatījos? Ir tik viegli mesties virsū otram un kaut ko pārmest, bet kam no tā būs labi? (Bet ja kāds būtu 100% atbildīgais par skatīšanos kartē, tad gan varētu mesties virsū un izbļaustīties uz visu banku 😀 )Vai tad pēkšņi nebūs jāiet atpakaļ? Tāpat būs, plus vēl būs slikts garastāvoklis visiem. Tas nav vajadzīgs. Izvēle krita par labu tam, ka nav tā vērts. Te atkal ir vienkārši jāpieņem, ka ir notikusi šāda situācija un jāiet tālāk. Taču ir forši, ka galvā var iepauzēt un izvēlēties, kuru scenāriju izvēlēties nevis vienkārši uz kaut ko reaģēt.

Tā nu gājām tālāk un domājām, kur tad būs tie skaistie skati, jo tikai mežs un mežs. Bet nu kas iet tas atrod. Nonācām pirmajā skatu vietā un bija vērts iet. Bija vieta ar diviem soliņiem, kur skats bija ok, bet izejot cauri krūmiem pavērās pavisam labs skats. Domāju atstāšu somu uz soliņa, jo tāpat nav neviena cilvēka, bet beigās paņēmu līdzi. Nākot atpakaļ, tur sēdēja vīrietis 😀 paēda un sāka doties tālāk, teicu, lai aiziet tur tālāk, jo skaisti. Tā palīdzējām viņam redzēt smukumu, ko būtu palaidis garām. Uzēdām maizītes un žāvētās aprikozes un devāmies tālāk.

Tālāk bridām pa kaut kādu sen aizaugušu taku zinot tikai virzienu, kur jāiet. Beidzot redzējām norādi, bet atkal bija jākāpj kalnā, kājas bija jau nedaudz sagurušas, taču pieveicot visu to pavērās pasakains skats.

Vēl sapratām to, ka ēst žāvētus augļus kalnos nav laba doma. 😀 sapūtās vēders un bija traki, grūti un besīgi. Labums, ka līdz mašīnai bija palikuši 2 km, taču tie likās ka vesela mūžība. Nedaudz palīdzēja skaistie skati apkārt, bet pavisam nedaudz. Beidzot sasniedzām mašīnu. Mazais pastaigu aplītis izvērtās par mega gājienu, jo 4 km vietā nogājām 19 km. Un nekāda lielā atpūta tā nebija, jo nākamajā dienā bija paredzēts lielais kāpiens. Neko darīt. Ja esam kalnos tad tik jāiet. 😀 😀

Nākamajā dienā nedaudz vēlāk kā parasti devāmies uz Durmitora masīvu, kurā ir ļoti daudz dažādu pastaigu opciju, taču lielākā daļa ir ļoti izaicinošas. Mēs izvēlējāmies iekarot Prutaš virsotni (2393m). Tā kā iepriekšējās dienas bijām labi pastaigājuši, tad izvēlējāmies nevis iet apli ar astoņiem punktiem, bet iziet divus punktus, kas sevī ietver galveno- virsotnes sasniegšanu. Ja godīgi tad es nebiju gaidījusi, ka kāpšana būs tik izaicinoša. Jo principā visu laiku bija jākāpj augšup un bija ļoti saulaina diena, tad atkal iegriezās vējš un palika vēsi. Īsāk sakot, bija daudz jāģērbj nost un tad atkal virsū.

Sasniedzot pirmo punktu varēja uzsist sev uz pleca, ka liela daļa grūtību ir pārvarētas un pavērās pasakains skats uz ieleju, taču tad varēja pagriezties uz otru pusi un redzēt, ka pēc lēzenās taciņas sekos pamatīgs kāpiens atkal augšup. Te nu man atkal uzradās filosofiskais jautājums, kāpēc ir sevi tik ļoti jāizaicina un jānomoka, obligāti sasniedzot virsotni, ja tepat paejot nedaudz uz priekšu var redzēt pasakainus skatus. Kāpēc ir tik svarīgi uzspraust to mērķi un par visām varītēm viņu sasniegt. Kāpēc nevar vienkārši apstāties un pateikt, esmu malacis, esmu sasniedzis pietiekami, tepat ir skaisti un man nav obligāti jānonāk tur augšā. Bet tad atkal ieslēdzas otra puse, kas saka, ka gribas taču zināt kā ir tur augšā un vai es vispār varu to izdarīt. Laikam jau savā ziņā negribas piedzīvot, ka kaut kas neizdarīts tiek nožēlots, jo pēc tam jau neinteresēs, ka biju sagurusi vai nebija īstā diena. Vienkārši atmiņā paliks fakts, ka neuzkāpu. Ir svarīgi sevi jāpazīt un izvērtēt, ar ko tu spēsi sadzīvot, nesasniegt mērķi vai pārbaudīt savus limitus līdz maksimumam. Kuru no “grūti” izvēlēsies tu, jo abi ir grūti. Aiz mums gāja pāris, kuriem bija pāri 40 un viņi apstājās smukajā vietā, apsēdās aiz akmens un palika baudīt turpat, viņiem nebija svarīgi uzkāpt līdz galam. Varbūt tas ir mūsu jaunības spīts. Vai vienkārši esot vecāks tu spēj labāk izvērtēt, ko tev patiešām vajag un spēj pateikt, man tepat ir labi un man nav jākāpj līdz galam. (Bet kā ir patiesībā es nezinu, tā ir tikai mana interpretācija esot krietnu gabalu priekšā un atskatoties atpakaļ. Varbūt, ka satraumējās vai pateica vīram, viss es nekur neiešu vari iet pats. Kas to lai zina 😀 😀 ) Taču no malas man tas viss likās kaut kā zīmīgi un ļoti interesanti. Cik dažādi esam un cik dažādas virsotnes katram jāsasniedz.

Turpinot savu iekšējo cīņu un stāvo kāpienu, piedzīvoju atkal un atkal, cik stipra esmu un cik daudz ar sevi varu sarunāt. Arī to cik svarīgi ir, ka ir otrs, kurš padod roku, kad tas ir nepieciešams un pasaka ej pati, kad liekas, ka vairs nevari, bet izrādās, ka vari. Tas laikam ir tas zelta balanss, kad jūties tā, ka visu vari pats, bet zini, ka ja vajadzēs būs otrs, kas palīdzēs. Un tas ir baigi svarīgi ne tikai ejot pa kalniem, bet ejot pa jebkuriem ceļiem.

Nepagāja ne vesela mūžība, bet gan tikai kādas 3,5h, kad uzkāpām pašā augšā. Varēja uztaisīt 360 bildi un priecāties par paveikto un uzēst godam nopelnītās trīsstūrmaizītes, kas mūsu gadījumā ir neatņemama pārgājienu sastāvdaļa 😀 Zīmīgi, ka vienu no kalna nogāzēm sauc par sandwich, jo patiešām izskatās kā milzu maizīte.

Diemžēl kāpienu lejup neviens nav atcēlis un visur, kur esi uzkāpis ir arī jānokāpj, kas citreiz ir pat grūtāk, taču šoreiz gāja diezgan ātri. Gandrīz pie pašas lejas kāds čalis jautāja kāds bija kāpiens, paskatoties atpakaļ likās, ārprāts cik labi, ka esam lejā. Vienīgais, ko varēja pateikt ir good luck 😀 Noteicām viens otram, ka tagad kādu laiku kalniem ir jāliek pauze. Iekāpām mašīnā, vēlreiz izbraucot pa līkumainajiem ceļiem, likās, cik superīgi ir visu šo piedzīvot un redzēt. Bet tagad gan duša un garda pica vakarā.

Stāsts par nokancelēto dzīvokli arī nekur nebija pazudis, taču izplānojām labāko, ko tajā brīdī varējām un bija brīvs viens no ieteiktajiem dzīvokļiem, taču 10 dienas vēlāk, kā mums bija lidojums. Tā nu palikām pie idejas 10 dienas padzīvot Dubrovniekos un pirkt jaunas biļetes. Kas arī sen izskanēja kā doma, ka tur noteikti jāaizbrauc, jo iepriekš neaizbraucām, tā nu redz viss lieliski salikās. Pēdējā brīdī atrast, kur dzīvot bija teju neiespējami, taču mums paveicās un atradām super variantu.

Bija pienākusi diena doties atpakaļ uz Herceg novi. Mums plānā bija apskatīt tiltu, kas ir ievērības cienīgs, kā arī aizbraukt uz Mrtvicas kanjonu. Jāsaka kā ir Mārtiņš vairākas reizes pārjautāja vai tiešām brauksim, un es paliku nepiekāpīga, jā, brauksim. Tas sanāca ar vēl vienu līkumu, taču likās, ka tur ir jāaizbrauc. Kaut gan jāatzīst, ka besis bija diezgan liels, jo katru dienu iet un apskatīt takas ir diezgan nogurdinoši, bet ja nebrauksim tagad, tad neredzēsim ilgi vai nekad. Kā jau ierasts aizbraucām kaut kur nedaudz netur, jo nebija iekopētas pareizās koordinātes. Nav svarīgi kurš ko iekopēja nepareizi, vairs neatceros 😀 Ceļš pa kuru braucām sākotnēji, veda augšup un augšup un ceļš palika aizvien šaurāks, sapratām, ka te nebūs nekāda kanjona un upes. Protams, vajadzēja nogriezties pa labi, jau pirms vairākiem kilometriem, braucot atpakaļ redzējām zīmi, kas nebija pagriezta pareizā virzienā. Viņiem vajadzētu kādu UX dizaineri paaicināt.

Lai nu kā bijām klāt. Entuziasms bija diezgan mazs, besis liels, bet gājām, jo gribējās redzēt, kas tad smuks būs šajā takā. Ja iepriekšējā dienā Mārtiņs bija tas, kas motivēja iet tālāk, tad šodien tā biju es. Pie jautājuma vai iesim tālāk teicu, jā, iesim. Tā bija mana iespēja noiet dažus kilometrus, nevis kā atkal izrādījās, ka taka 10 km gara 😀 Ta nu gājām un es ik pa laikam pajautāju vai esam jau galā. Turp ceļā bija ļoti karsti, bet atpakaļ ceļā mūs pažēloja un apmācās un vilka jau nedaudz uz negaisu. Taka bija skaista ar pļavām, dažām mājām, ūdenskritumiem un kalniem.

Aizejot līdz galamērķim palika pavisam vēss, jo bijām tuvu ūdenim un nonācām tādā maģiskā, koku ieskautā vietā ar tirkīzilu ūdeni. Ūdens bija stindzinošs, bet dažs labs pat nopeldējās (ielīda, sasala un izlīda ārā). Nedaudz atvilkām elpu un atveldzējāmies aukstajā gaisā un gājām atpakaļ.

Tad nu redzējuši visu, kas bija jāredz sākām ceļu mājup. Izbraucām arī cauri Montenegro galvaspilsētai- Podgoricai, kas it kā neesot apskatīšanas vērta, jo tai nav nekāda vēsturiskā centra un darīt ar tur neesot ko, bet braucot cauri tā vis nelikās. Sākums, jā, bija nedaudz Rumbulai līdzīgs, bet pēc tam jau bija daudz smuku māju un upe, kas tek cauri piedeva savu šarmu. Bet nu varbūt, ka citiem taisnība, taču caurbraucot skats bija tīri labs. Līdz ar tumsu arī sasniedzām mājas. Atdevām mašīnu un nu varēja nesteidzīgi baudīt atlikušās dienas Montenegro. Sākumā atpūsties un neko nedarīt, pēc tam jau lēnām atkal piedzīvot jaunus iespaidus.

Montenegro bija viss ko gribējās piedzīvot – skaistas pludmales laiskai atpūtai, omulīga dzīvesvieta, brīnumskaista daba un plašas iespējas to visu izbaudīt. Šis ir lielisks galamērķis, lai uzlādētos ar sauli un patīkamām atmiņām uz ilgu laiku. Tagad gan laiks lūkoties, kas mūs sagaida tālāk plānotajos piedzīvojumos, taču ar atvēlētu vietu nezināmajam.