Another year without a calendar

Rīts iesākās ar mantu kārtošanu un došanos tālāk uz Dubrovniekiem. Braucām ar mašīnu, dzīvokļa īpašnieks bija gatavs aizvest. Diezgan forši, ko lai saka. Lai neliktos, ka viņš bija gatavs vest mūs pāri visai valstij. No Herceg Novi līdz Dubrovnikiem ir nedaudz vairāk kā stundas brauciens. Vasarā uz robežas var nākties pavadīt līdz pat 3 h, taču mums diezgan paveicās un stāvējām tikai stundu. Tas bija smieklīgi, jo viņiem bija viens postenis un likās, ooo tas gan bija ātri, ka tikām cauri, bet tad bija nākamais, lai tiktu iekšā ES valstī. Tās robežas tādas dīvainas, neviens nelika kāpt laukā no mašīnas un nepārbaudīja mašīnu. Vienkārši brauc, pastāvi, parādi dokumentus un viss. Brauciens vien jau bija skaists. Saule, klinšainie krasti un tirkīza zilais ūdens. Kaut kā mums visu laiku izdodas dzīvot dzīvokļos, kas ir augstu kalnā un arī šis nebija izņēmums. Cik labi, ka te mums nebija mašīnas, jo ieliņas šauras un daudz noparkoti auto, samainīties ir ļoti sarežģīti. Varētu šķist, ka 10 dienas vienā nelielā pilsētā ir par daudz, taču, ja grib visu darīt nesteidzīgi, tad tas ir tieši tik cik nepieciešams. Dubrovnieki nav tikai vecpilsēta, ir vēl diezgan daudz vietas, kuras ir vērts apskatīt, par tām arī pastāstīšu.

Pirmajā dienā devāmies uz vecpilsētu ar kājām, tas kopā aizņēma apmēram 30min, taču bija tā vērts, jo pa ceļam bija viskaut kas ko apskatīt un iemūžināt.

Pati vecpilsēta bija tūristu pilna, ja šādi te ir septembra beigās, tad vasarā droši vien ir jāgaida laiks, lai vispār tiktu iekšā pa vecpilsētas vārtiem. Šajā pilsētā var dzirdēt ļoti daudz amerikāņus, viņiem uz šejieni iet tiešais reiss. Iespējams, ka te viņu tik daudz, jo šī ir vieta, kur filmēja daļu no Game of Thrones seriāla.

Neatņemama vecpilsētas apmeklēšanas sastāvdaļa bija saldējuma ēšana un es nebiju vienīgā, kas tā domāja.

Bija arī dienas, kad uz vecpilsētu negājām vai nebraucām, bet atradām, kas labs ir netālu no mājām. Red History muzejs bija lielisks atklājums, to var saukt par vēstures muzeju, kas ir izveidots ļoti interesantā veidā. Sākumā var lasīt informāciju, bet tad tā pāriet vēstures piedzīvošanu uz savas ādas, tas ir tā, ka ir sajūta, ka esi nonācis tā laika dzīvoklī ar visām mēbelēm, mūziku un stāstiem. Patiešām aizraujoši. Beigās ir izgaismotas sienas ar cilvēku attēliem un atmiņu stāstiem. Ejot cauri radās doma, ka ļoti gribētos, lai pie mums arī būtu līdzīgs muzejs, kurā varētu iziet cauri dažādiem dzīvokļiem un tādā veidā iepazītu Latvijas vēsturi. Uzreiz sasmējos, jo par padomju laikiem nemaz nevajag tālu meklēt, aizbraucot pie omes viss nepieciešamais jau ir, mēbeles, grāmatas un sienu dekori 😀 Lai gan Horvātija ir patālu no Latvijas, mūsu vēstures nav nemaz tik atšķirīgas, arī šeit ilgu laiku valdīja komunisms ar tā izrietošajām sekām.

Visai zīmīgi, ka vienā no dienām pie vārtiem, mūs sveicināja šis pūķis. Kamēr es bildēju, kāda sieviete man pajautāja vai redzu pūķi debesīs un jā, tur nu viņš bija. Sākumā nemaz nepievērsu uzmanību, bet tad nevarēja nepamanīt.

Katrai pilsētai ir sava noskaņa naktī. Dubrovnieki tumsā pārvēršas par tādu kā viduslaiku pasauli, ar iedegtām laternām un apspīdētiem mūriem. Vienīgais, kas nodod, ka tā ir tikai fantāzija, esam mēs paši – cilvēki, kas plūst straumēm un nevalkā tā laika apģērbus. Uz saulrietu cilvēku masas plūda uz klinšu malas pusi, kur ir bārs ar lielisko skatu. Citi iet uz bāru, citi vienkārši sēž uz akmeņiem. Izveidojās pat sastrēgums, jo eja bija šaura un bija grūti samainīties. Saule norietēja un cilvēki arī pazuda. Ievilka ķeksīti un ilgi neuzturējās, bet bija arī tādi, kuri turpināja sēdēt un baudīt silto vakaru un mēs vieni no tiem. Mēģinu baudīt un nekur neskriet un visu obligāti redzēt. Tajā vakarā nebija skaistākais saulriets, taču dažas dienas vēlāk ejot mājās mūs sveicināja pasakains skats.

Horvātija mūs diezgan bieži lutināja ar skaistiem saulrietiem. Gan pastaigājoties vai vienkārši sēžot uz balkona. Runājot par skaistiem vakariem, vienu dienu izdomājām, ka vēlamies iedzert vīnu un iedegt arī kādu sveci. Laikam horvāti nav tādi romantiķi, jo piemājas veikalā viņiem nebija dekoratīvās sveces, bija tikai kapu sveces, tad nu nopirkām tās. Un nekāda vaina sveces kā sveces.

Kādā citā dienā izdomājām nogriezties uz citu pusi un iepazīt Dubrovnieku pussalu Babin Kuk, gar kuras piekrasti viena pie otras ir pludmales. Gar pašu krastu ir nepārāk gara promenāde, taču tas ir pietiekama, lai pabaudītu skaistus skatus un sajustos, ka ir nokļūts citā pilsētā. Ejot var redzēt interesantu bāru no koka paletēm ar super labu mūziku, dažus cilvēkus, kas ir vēl noskaņoti noķert pēdējos karstos saules starus uz savas ādas, dažādas laivas un mazas ieliņas ar skaistām mājām. Šajā pusē ir diezgan daudz lielo viesnīcu. Sajūtas ir pavisam citādākas kā vecpilsētā, taču, šai pussalai ir savs šarms – tāds nesteidzīgāks un plašāks. Šī ir laba pastaigu vieta arī ne tik labos laikāstākļos.

Vairākas dienas domājām vai ir vērts iet uz, vai pareizāk, pa vienu no populārākajām apskates vietām – mūri, kas iet apkārt visai vecpilsētai un tā tas ir saglabājies no sendienām. Varu teikt, ja esat šeit, noteikti ejat, jo tas bija vienreizīgi. Visa pilsēta burtiski pie kājām un var redzēt katru ieliņu un izpētīt katru māju no visām pusēm. Ik pa brīdim bija arī kafejnīcas, kur varēja piesēst un baudīt skaistos skatus. Tā teikt par visu ir padomāts. Vienīgais par ko nebija padomāts bija apģērbs, iepriekšējās dienas bija vēsāks un tad nu uzvilkām bikses, bet paldies dievam neņēmām jaku. Saulīte sāka sildīt aizvien vairāk un vairāk, taču izejot no mājas un paejot tālāk negribējās iet atpakaļ, bet varbūt vajadzēja 😀 Mums ir talants saģērbties neatbilstoši laikapstākļiem gandrīz katrā ceļojumā. Tā ka nekas jauns 😀 Bet nu tas tāds mazs sīkums, lai nebūtu viss tik cukurains, jo viss pārējais bija super tajā dienā. Ejot pa mūri sapratām, ka tas bārs pie klints sienas kurā bijām, nebija tas uz kuru bija paredzēts iet, jo ejot redzējām īsto 😀 Gadās arī tā.

Šeit varēja redzēt kā jābildējas, taču diemžel vietas vairs nebijs 😦 😀 Visas kā viena apsēdās tieši šādi.

Ar dienas karti var apmeklēt vairākus muzejus bez maksas. Tā nu devāmies apskatīt dažus no tiem. Rektora pili, kur galvenais apskates objekts bija arkas 😀 un vecā aptieka, kas bija patiešām skaista, ar nelielu dārzu pa vidu. Visai iespaidīgi.

Šī ir viena no manām mīļākajam bildēm no Dubrovniekiem un tās nosaukums – katram savi putni galvā. 😀

Šeit neliels ieskats perfektajās arhitektūras līnijās un 1000 bēšā nokrāsām.

Dubrovniekos ir diezgan pagrūti ar mašīnu novietošanas iespējām, tāpēc cilvēki izvēlās smārtus un ekonomē parkošanās vietas. Diezgan gudri, atraduši labu risinājumu problēmai.

Ej un skaties no kuras puses vēlies, vecpilsēta izceļas un ir pasakaini skaista. Horvātija, manuprāt ir tirkīzzilo ūdeņu paradīze. Vienmēr, kad piemin šo krāsu prātā nāk tieši Horvātijas piekraste.

Šī ir iespējams skaistākā un neiedomajākā vieta, kur uzbūvēt basketbola laukumu, bet te nu tas ir, pašā vecpilsētas augšā, no kura var vērties uz pie kājām esošajiem jumtiem. Šī arī ir vieta, kur pa brīvu var nobildēt skaisto skatu no augšas, ja nu gadījumā negribas pirkt biļeti un iet apkārt pa mūri.

Vēl šeit bija gardi kokteiļi, pa neierastām summām, šoreiz uz augšu nekā pie mums, taču bija super gardi. Šī piedzīvojuma laikā piestrādāju par frizieri, pagaidām man tikai viens klients 😀 Gandrīz pazaudēju arī to, bet tā nu gadās, ja dzen matus ar bārdas mašīnīti. Sanāca skaists taisnstūris uz pakauša.

Jau nedaudz minēju par saldējumiem, ka tā ir dzīve 😀 Šeit tie ir super gardi. Pilnīgi siekalas satecēja mutē. Saka, ka Itālija ir gelato mājvieta, ja godīgi es sāku to apšaubīt.

Nejaušības dēļ atklājām vienreizīgu foto muzeju par Jugoslāvijas karu un citiem konfliktiem. Ne vien apskatījām lielisku kara fotogrāfu darbus, no senākiem gadiem līdz mūsdienām, bet arī uzzinājām daudz no tā laika vēstures un notikumiem. Muzejā katram tika iedota grāmata ar mini fotoattēliem un blakus esošu skaidrojumu, kas tur notiek un kur tas notiek, kā arī citas detaļas. Tas palīdzēja labāk saprast uzņemtā attēla stāstu.

Redzot un lasot par visiem sāpīgajiem piedzīvotajiem momentiem, uzmanību piesaistīja attēls ar zirgu un tā saimnieku, kas gāja gar jūru. Tajā mirklī pēc visa redzētā likās, ka apkārt notiek tik daudz slikta un ļauna, taču ir arī cilvēki, kas saglabā sevī cilvēcīgumu un iejūtību. Fotogrāfs braucot atpakaļ no šaušelīga notikuma redzēja šo skatu pludmalē un jautāja vīram, kāpēc tu neesi zirga mugurā un vīrs atbildēja, tāpēc, ka viņa ir stāvoklī.

Horvātijā uzmanību piesaistīja dažādie veikali ar interesantiem nosaukumiem, kā piemēram maiznīcas – Rusica un Bobis. Viņiem pat ir speciāls veikals vannas pīlītēm 😀 Un vecpilsētā bija arī Ziemassvētku veikals, kurā katru dienu varēja redzēt cik dienas palikušas līdz svētkiem.

Bija saulainas dienas un bija arī lietainākas dienas, taču tas neatturēja doties iepazīt apkārtni. Kādā no dienām devāmies uz Lapad rajonu. Tajā atrodas liels mežs, kurā ir dažādas takas. Dažas no tām ved līdz augstākai vietai, no kuras var redzēt visu pilsētu, kā arī klintis un plašo jūru, kas skarbākos laikapstākļos paliek pavisam tumša, taču dažviet tāpat pavīd gaišās maliņas. Manu uzmanību piesaistīga krūms, kuram dažas lapas bija pilnīgi baltas. Cik gan forši ir būt tādai baltai lapai. Pavisam tīrai bez nekā lieka. Es ar labprāt gribētu būt tāda, taču kaut ko interesantu un unikālu var atrast ikvienā no tā krūma lapām. Bāc, kaut kāds filosofu krūms 😀 Galvenais jau, ka tikai kopā un dažādībā katrs var pamanīt to, kas piesaista un izcelt to, kas īpašs.

Dubrovnieki – neplānotais pārsteigums, kas izvērtās par tādu kā negaidītu atvaļinājumu piedzīvojumā 😀 Ļoti, ļoti šeit patika un noteikti iesaku uz šejieni atbraukt un nebaidīties no tā, ka ko tad darīt vienā pilsētā ilgu laiku. Te tiešām ir daudz ko redzēt un darīt. Visu pat nav iespējams paspēt. Atmosfēra burvīga un laikapstākļi lutina pat rudenī 🙂 Ēdiens arī ir ļoti gards un var atrast visu ko sirds kāro. Iesakām aiziet uz Taj Mahal restorānu, varētu likties, ka tur sagaidīs indiešu virtuve, bet nē, tas ir Bosnijas virtuves restorāns. Tiešām gardi, lielisks serviss un interjers. Šī pilsēta ir pilna ar pārsteigumiem, vajag tikai ļauties.