Another year without a calendar

Pirmais, ko varu ieteikt ir vienmēr paļaujaties uz sevi un savām sajūtām. Neļaujiet citu iespaidiem veidot jūsu priekšstatus par jebko, lai kas tas arī būtu- apģērbs, vietas, kur braukt, ēdieni utt.. Kamēr neesat kaut kur bijuši un pašu acīm redzējuši un piedzīvojuši, viss ir tikai nostāsti un citu cilvēku domas un pieredzes. Tāpēc arī šeit tā ir mūsu pieredze un skats caur mūsu prizmu, kas nav jāņem galvā kā īstā un vienīgā taisnība.

Neapole – lielai daļai tūristu vai pat pašiem itāļiem liekas sliktākā vieta, kur aizbraukt Itālijā. Es mēģināšu to visu atspēkot, labi varbūt ne atspēkot, bet parādīt kāpēc man tā neliekas. Neapole, manuprāt, ir kaut kas unikāls un ļoti vērtīgs. Kaut kas tāds, kas nav instagram izpušķots un notrulināts. Tā ir īsta dzīve, kas šeit notiek, dažbrīd netīra un biedējoša, taču pārsvarā neiedomājami unikāla un skaista. Te nekas netiek izskaistināts vai slēpts, te viss ir tāds kāds tas ir. Un tieši tāpēc man šeit tik ļoti patika.

Kopumā Neapolē pavadījām trīs nedēļas, kas beigās likās nedaudz, nedaudz par īsu. Mani pirmie novērojumi par itāļiem bija sekojoši, nezinu vai tā ir, bet man tā likās. Viņi ir tauta, kas pastāv par sevi un pauž savu viedokli skaļi. Vai viņi panāk to ko viņi vēlās? Es nezinu, bet fakts ir tāds, ka atbraucām ar streiku lidostās un aizbraucām arī ar streiku lidostās. Atbraukt mums izdevās ar nelielu aizkavēšanos, taču prom lidojot tika atcelts reiss un braucām 5 h piedzīvojumā ar vilcienu pretējā virzienā, kurā mums vajadzēja pēc tam doties, bet par to citā reizē. Lai gan viss šis rada diezgan lielas neērtības daudziem cilvēkiem, tai skaitā mums pašiem, es savā ziņā viņus par visu šo nedaudz apskaužu. Tas ir tik veselīgi, sākumā runāt par problēmām un ja tevi nedzird, tad rīkoties un paust savu nostāju tā, lai tevi saprot. Mums vairāk ir saprotama nostāja, ai neko tāpat nevar mainīt, labāk necelt traci, ko citi padomās, kā tas izskatīsies. Nē, nē, nē. Man labāk patīk itāļu piegājiens un cenšos to pielietot savā dzīvē un iesaku pamēģināt ikvienam. Jo ja pats par sevi nepadomāsi un saviem tuvākajiem vai kolēģiem vai jebkuru citu, neviens cits nepadomās. Un tikai paužot savu nostāju un pasakot, kas tev ir vajadzīgs, ir iespējams rast risinājumu. Kamēr vārīsies savā sulā un vainosi visu pasauli, nekas labāk nepaliks, tikai vēl sliktāk. Lai nu kā es ceru, ka avio kompāniju cilvēki tika uzklausīti un beigu beigās visi būs apmierināti. Kā jau visiem patīk spriest, ka Ryanair nav tas labi un tas labi, tad varbūt apmierinātāka un labāk atalgota apkalpe spēs lidojumu padarīt daudz patīkamāku, jo būs motivētāki iesaistīties dažādos citos procesos.

Der atcerēties, ka vienmēr līdzi ir jābūt skaidrai naudai. Bijām nostaigājuši diezgan lielus attālumus un gribējām braukt mājās ar funikulieri (tādu kā gaisa tramvaju), jo metro pietura bija aizvērta, kaut kas tur bija atgadījies. Taču čiks vien sanāca, jo kioskā varēja nopirkt biļeti tikai skaidrā naudā. Tā nu mums bija jāmēro ceļš augšā kalnā ar kājām. Bija diezga bēdīgi, lai neteiktu vairāk 😀 Tomēr tam visam bija arī gaišā puse, jo redzējām daudz smuku skatu, ko citādāk nebūtu redzējuši. Tā es sevi mierināju. 😀

Otra lieta par ko biju sajūsmā, ka viņi mīl savu valodu un savu valsti. Mēs esam ciemiņi un nevis viņiem ir jāizlien no ādas, lai mēs viņus saprastu, bet mums ir jāpapūlās, lai mūs saprastu. Neapolē ar angļu valodu ir tā ne visai, taču daudz kur arī runā angliski. Kas man ļoti patika, bija tas, ka neviens nelika justies neērti par to, ka nerunāju viņu valodā, taču viņi nepiekāpīgi turpināja runāt tā kā viņiem ir ērti. Varbūt samazināja tempu vai parādīja kādu žestu vai attēlu, bet runāja savā valodā. Jau pirmajos metros, kad izgājām no lidostas un pieturā gaidījām autobusu, kas tā arī neatbrauca un gājām citur, saskārāmies ar valodas barjeru. Pieturā sēdošajiem prasījām vai busā var nopirkt biļeti. Tas beidzās diezgan bezcerīgi, taču izlobījām, ka biļetes var nopirkt tabači jeb tabakas veikalos 😀 Tas bija nenormāls motivators iemācīties svarīgākās frāzes un pēc kāda laika, jau veikalā zinājām kā ir maisiņš un skaitīt līdz 8, jo tik kases bija veikalā, kuros sauca, kura kase ir brīva. Atcerēties, ka esi tikai ciemiņš, bet viņiem te ir dzīve un ja viņam ērtāk ir runāt itāliski, tad tā ir mana problēma, ka nerunāju itāliski. Varētu likties, bet kā tā. Tik daudz tūristu utt., bet tad vienā kafejnīcā pierādījās kas cits. Viņiem neuztrauc tūrists, kas atbrauc te uz dažām stundām, dienām vai nedēļām, jo viņš aizbrauks, bet vietējie nāks un dzers kafiju katru dienu, tāpēc savējie ir pirmajā vietā. Tas arī mums būtu jāpamācās. Tas nenozīmē, ka pret citiem jāizturās slikti vai kā, bet tas nozīmē padomāt par ilgtermiņu nevis īstermiņu. Ja iet uz tripadviser ieteiktām vietām, tad jā, tur ir cita attieksme, bet tās nav īstās un dzīvās vietas, tās ir tūristīgas un nedaudz mākslīgas vietas.

Atzīšos, ka braucot no lidostas uz centru un izkāpjot galvenajā stacijā. Man likās, kur mēs esam atbraukuši vai tiešām visiem ir bijusi taisnība. Nolaistas mājas, daudz imigrantu, daudz netīrības. Bet tad aizbraucot uz savu māju rajonu, sapratām, ka tā ir tikai viena maza daļa, tāpat kā mums ir origo rajons un maskačka, arī var teikt pats centrs, taču citas puses un rajoni pavisam cita dzīve. Tiem, kas atbrauc uz Neapoli uz īsu brīdi un ātri izskrien cauri var likties, ka šī tiešam ir miskaste ne pilsēta, taču iepazīstot tuvāk paveras pavisam citas sajūtas un iespaidi.

Vēl interesantas ir viņu pauzes dienas vidū, kas raksturīgas Eiropas dienvidos esošajām valstīm. Tās viņi izmanto, lai satiktos ar cilvēkiem un padarītu savas lietas. Tas viss ir forši, tikai katrai vietai ir savs grafiks, kad viņi ņem tās pauzes, kas nekur netiek baigi uzrādīts. Līdz ar to labāk uz vietām ir iet vai no rīta līdz 13.00 vai pēc 19.00, jo tad ir liela garantija, ka viss būs vaļā. Par pārējo laiku var tikai cerēt 😀 Man ļoti patīk viņu pieeja, ka restorānos apkalpo cilvēkus līdz viņi paēd, bet jaunus klientus neņem, laikā, kad viņiem ir pauze. Pats fantastiskākais, ko, manuprāt, būtu jāmācās ir neuzskatīt, ka klienti ir dievi, bet personāls ir kaut kādā ziņā mazāk svarīgs. Man patika, ka personāls uzklāja galdu tajā pašā vietā, starp klientiem, cits atnesa lielu ēdiena trauku un visi kopā ēda, nevis kaut kur noslēpušies virtuvē, bet kopā ar visiem. Tā bija visās vietās kuras apmeklējām un tas man šķita, ļoti ļoti svarīgi. Izturēties pret visiem cieņpilni un vienalga, kas ir tavs amats. Cilvēks, kas tur strādā, ēdīs pusdienas pie skaisti klāta galda un kopā ar visiem.

Ja jau par ēšanu runājam, tad kas gan ir Neapole bez izslavētajām picām. Un tās patiešām ir fantastiski gardas un mutē kūstošas. Nav svarīgi vai mazā bodē uz ielas vai kādā smalkākā restorānā. Tās viņi māk pagatavot un viņas garšo super. Iesaku neieciklēties un iet uz tūkstošu ieteiktām picērijām. Mums bija dažāda pieredze. Netīšām atradām lielisku vietējo vietu, kur bija gardākās picas kādas ēstas, vietu sauca – Insolito. Vienu dienu izdomājām, ka jāaiziet uz izslavēto margaritas vietu – L’antica Pizzeria da Michele. Nogaidījām stundu, ēdām picu uz ielas, kas bija ar savu piesitienu, bet pica bija piedegusi un noteikti ne tā vērta, lai tik ilgi gaidītu. Te arī pierādās, ka tiklīdz tiek sasniegts kaut kāds atsauksmju skaits un tu zini, ka cilvēki nāks, tad var nesmaidīt tik daudz un tev pa lielam ir vienalga. Taču ir cilvēki, kam ļoti garšoja šeit un iespējams, ka vienkārši nebija īstā diena, bet nu tāda bija mūsu pieredze. Ejat tur, kur deguns rāda un tā būs tā īstā vieta un pieredze. P.S. Noteikti vajag nogaršot rīsu bumbas, kuras tirgo mazajās ēstuvēs uz ielām. Patiešām super gardas.

Daļa manis negribēja braukt prom no Neapoles, jo kaut kas šajā pilsētā likās tāds ļoti piesaistošs. Dažādas radošas mākslas vietas, pat metro stacijas, katra ir kā mākslas darbs. Cilvēku vēlme dzīvot labāk un uzlabot savu vidi apkārt. Esot katakombās, pēc to apskates, ekskursijas gids pateicās visiem par apmeklējumu un izstāstīja, ka visa nauda par biļetēm aiziet šī konkrētā rajona uzlabošanai, lai nākamajām paaudzēm būtu vēlme un iespējas tur dzīvot. Lai katrā vietā būtu un dzīvotu šādi cilvēki. Vēl kāda nedēļa vai, kas to lai zina varbūt vēl ilgāk būtu bijis izcili. Tā laikam ir laba zīme, ka negribas braukt prom, jo būtu traki, ja nevarētu sagaidīt aizlidošanas dienu. Viss, ko gribu teikt ir, ka varētu iedomāties dzīvi Itālijā, uz kādu ilgāku laika periodu. Tieši šajā, ne perfektajā, bet tādā nedaudz nobružātā, ar spēcīgu raksturu esošajā pilsētā, kurā var atrast pasakaini skaistas vietas.