Another year without a calendar

Romā mēs esam bijuši katrs atsevišķi. Mārtiņš pāris gadus atpakaļ, es ļoti daudzus gadus atpakaļ, bet pēc šogad redzētajām bildēm IG, ir tāda sajūta, ka viss jau ir apskatīts 😀 Būdami Itālijā izdomājām, ka ir vērts Romu apskatīt arī kopā. 3 stundas ar autobusu vai 1-2 stundas ar vilcienu. Šoreiz izvēlējāmies nožīdot un turpceļā braukt ar autobusu, kas izmaksāja 3eur katram. Tas bija labākais autobuss kādā ir braukts, ar ērtiem krēsliem un divos stāvos. Tā bija laba izvēle par neticami zemu cenu. Viss rīts sanāca nelielā skriešanā, jo likās, ka lietas var izdarīt ātrāk, un pats galvenais aizmirsām, ka esam Itālijā un vienmēr kaut kas aizkavējas vai neatnāk, bet beigu beigās paspējām laikā. Vēl viens iemesls braukt uz Romu bija Mārtiņa ģimenes atbraukšana un nosacīti braucām viņiem pretī plus paši apskatījām pilsētu. Pirmā diena pagāja ceļā un atpūtā no ceļa jeb citiem vārdiem sakot iečilojām 😀 Vēlu vakarā bija lielā satikšanās pēc 2 mēnešu pauzes. Bija forši satikt savējos, plusā saņemt nākamās dienas brokastu sainīti ar kūpinātām vistiņām un rupjmaizi. Nav tā kā baigi pietrūka šīs garšas, bet bija jauki uzēst kādu laiku neēstas lietas, kas ceļojušas labu gabalu līdz mums.

Nākamā diena bija labi saplānota, lai vienas dienas laikā apskatītu visas must see vietas. Man šķiet, ka Romā gandrīz katru stūri un māju var ievietot šajā kategorijā. Pilsēta pati par sevi ir viens liels vēstures mantojums. Šajā pilsētā arī var labi trenēt pacietību un frāzes “nē, paldies” teikšanu. Uz katra stūra kāds kaut ko piedāvā un mēģina gūt kādu labumu no tevis. Cilvēku ir daudz un visi kaut kur skrien un mēģina paspēt. Katram ir sava karte ar saviem atzīmētajiem punktiem, ja godīgi padomājot, tas viss liekas nedaudz smieklīgi. Dzīvojām blakus Vatikānam, ar to arī sākām savu piedzīvojumu un punktu pilno dienu. Vairāki cilvēki mēģināja mums notirgot labākās biļetes, lai tiktu Vatikāna muzejā bez rindas, taču mums tās nevajadzēja, jo gribējām aiziet tikai uz galveno laukumu nevis iet iekšā muzejā. Vienam tirgotājam bija slikts garastāvoklis un viņš pēc atteikuma novēlēja jauku 2 stundu stāvēšanu rindā. Ai kā gribējās pasūtīt viņu kaut kur tālu, tālu prom, bet jātrenē tās good vibes only 😀 Lai viņam viss izdodas. Mums arī izdevās tikt iekšā, pēc somu pārbaudes, kādreiz tā nebija, bet tagad ir stingra kontrole. Cilvēku, kas vēlējās tikt iekšā bazilikā bija patiešām daudz un viņi droši vien ir atvēlējuši šai vietai visu dienu un tāpēc var stāvēt visu dienu nesaprotamās rindās. Mums tādas vēlmes nebija. Apsktījām visu no ārpuses un devāmies tālāk.

Gājiens līdz tā saucamajai vecpilsētai nebija nemaz tik tāls, taču par pavisam īsu pastaigu to arī nenosauksi. Pa ceļam vajadzēja kafijas pauzīti, lai atgūtu spēkus. Ne tikai strādāšana, bet arī atpūta mēdz nokausēt. Mūsu gadījumā bija otrais variants, bet kungam pretējā mājā, izskatījās, ka bija grūta darba diena. Iespējams šajā brīdī tika skaitītas dienas līdz pensijā iešanai. Viena dikti iespaidīga celtne bija Panteons. Nonākot šādās celtnēs vienmēr rodas jautājums kā agrāk tik daudzus gadus atpakaļ cilvēki spēja uzbūvēt kaut ko tik iespaidīgu, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.

Cauri mazām ieliņām dodoties tālāk uz vienu no galvenajiem apskates objektiem Romā – Trevi strūklaku, netīšām nonācām skaistā bazilikā ar neticami skaistiem grieztu zīmējumiem. Tur bija rinda līdz spogulim, kurā varēja uztaisīt selfiju pret grieztiem, tāpēc improvizējām un uztaisījām savu selfiju.

Nonākuši pie Trevi strūklakas nedaudz piesēdām, tikām arī nofotogrāfēties, tā laikam laba ziņa. Parasti te esot tā, ka nevar tikt nekur garām. Man arī šis daudzums cilvēku likās pietiekami daudz, taču to nevar salīdzināt ar to kā var būt. Katrs ievēlējāmies savas vēlēšanās, viss kā pienākas esot šeit.

Pa ceļam bija kārtējā pauzīte ar to ko nu katrs vēlējās – saldējumu, picu vai rīsu bumbu. Tālāk sekoja spāņu laukuma un trepju apskate. Kā izrādās tagad vairs nedrīkst uz trepēm sēdēt. Tās nesen ir tikušas restaurētas. Kā kāds pārāk ilgi tur uzturās, tā nāk klāt policists un liek visiem celties augšā. No malas tas izskatījās diezgan smieklīgs darbs, ko veikt policijai.

Turpinājām ar nākamo saldējuma ēšanas pauzīte, pēc kuras devāmies uz mūsu dienas noslēdzošo apskates vietu – Kolizeju. Pats ceļš līdz viņam bija iespaidīgs, jo visapkārt bija dažādi apskates vērti objekti un līdz mūsdienām saglabājušās drupas. Tas viss miksējas kopā ar dažādiem iebraucēju tirgoņiem, kas pārdod pilnīgi nesaprotamus plastmasas štruntus. Bet nu bez tā laikam vairs nevar iztikt tūristīgās vietas.

Vislābāk Kolizeju ir apmeklēt ar gidu, jo tad var uzzināt daudz ko interesantu par šeit notikušo. Mēs nevēlējāmies veltīt pārāk ilgas stundas tā apskatei, jo visa diena jau bija nedaudz nogurdinājusi, tāpēc paņēmām audio gidu un noklausījāmies, ko nu katrs vēlējās. Iespaidīga vieta, noteikti apskates vērta. Šeit kā jau daudz kur Romā var pavadīt vairākas stundas vai pat veselu dienu, lai visu kārtīgi iepazītu.

Vakaru vēlējāmies noslēgt ar gardām vakariņām, jo nākamajā dienā jau devāmies uz mājām – Neapolē. Atradām foršu vietu netālu no dzīvokļa. Jāsaka, ka itāļu pastas atšķiras ar mums pierastajām ar to, ka viņiem garda pasta ir līdz galam neizvārīta pasta. Kā saka viņi paši, nav nekā briesmīgāka pr pārvārītiem makaroniem. Es uzvarēju ēdienu izvēlē, jo pasūtīju lazanju un tā bija lieliska, lai gan salīdzinoši mazs gabals. Pārējiem bija diezgan viduvējas pastas (mājās gatavotās būtu gardākas :D). Viena no pastām ar sēnēm izcēlās ar īpaši dīvainu un pliekanu garšu, laikam jau vajadzēja uzreiz teikt nē, jo jau pasūtot to ēdienu viesmīle nedaudz sašķieba seju un pārjautāja vai tiešām šo? Citreiz zinās, ka tā ir zīme, kas noteikti jāņem vērā 😀 Bildes no tā vakara nav, bet te cita ilustratīva bilde no piemājas gardās picērijas Neapolē. Sapratu, ka man ir labas dotības ēdienu izvēlē, kad nav īsti saprotams, kas tas īsti ir par ēdienu. Arī šeit manis izvēlētā vulkāna pica bija izcili garda.

Roma ir pārāk liela, lai to piedzīvotu tik īsā laikā, taču nelielu ieskatu ieguvām un galveno redzējām. Manuprāt, dienas piecas būtu minimums, lai nesteidzīgi iepazītu vienu no Eiropas senajām pērlēm. Noteikti vērtīgi ir braukt nesezonā, kā jau uz vairumu vietu, jo arī tagad bija burzmas un skrienoši cilvēki, taču noteikti ievērojami mazāk kā vasarā. Šis noteikti radīja nelielu mazuma piegaršu, taču tas nozīmē tikai to, ka šeit noteikti atgriezīsimies.