Another year without a calendar

Man šķiet, ka gandrīz katram, kuram pasaka Itālija, galvā parādās bildes ne tikai no senajām pilsētām un picu dažādības, bet arī no Amalfi piekrastes ar zilo ūdeni ar dažādām laivām gan lielākām, gan mazākām un protams krāsainajām mājiņām kalnu nogāzēs. Kādu laiku jau bija gribējies apskatīties kā tad tur īsti izskatās un tā kā bijām salīdzinoši tuvu, tad izmantojām iespēju. Kopā ar Mārtiņa ģimeni devāmies uz Kapri salu, kas no Neapoles ir tikai 50 minūšu brauciens ar ātrgaitas laivu. Rīts, kā jau vairums rītu iesākās ar steigu, ostā vēl vajadzēja izņemt biļetes un tas viss notika pa galvu pa kaklu. Gandrīz nokavējām, jo kamēr puiši skrēja pēc biļetēm, mēs gājām nedaudz lēnāk. Kā tam nevajadzētu notikt, bet tieši šoreiz, telefonā īsti nestrādāja navigācija un gandrīz aizgājām ne tur, taču ostas ieeju atradām un skrienot paspējām arī uz kuģi. Laikapstākļi lutināja un bija patīkami silts laiks.

Sākām doties savā atzīmētajā maršrutā. Uz salas ir divas lielākas pilsētas Kapri un Anakapri. Izlēmām, ka iesim kājām nevis brauksim ar autobusu. Varbūt vajadzēja padomāt divreiz. Sākām ar Kapri, kartē neizskatījās nekas tāls un sarežģīts, taču izrādījās, ka būs jāveic diezgan stāvs kāpiens pa kāpnēm līdz ceļam. (Augšējā labajā bildē var diezgan labi redzēt) To mēs sapratām tikai pusceļā tā, ka atpakaļ jau vairs neies. Kad kāpām pa trepēm pavecs pāris teica, ka gribēs redzēt mūsu sejas pēc kāpiena, kad bijām augšā sapratām, ko viņi ar to domāja 😀 Paceļam esošie skati ik mirkli atgādināja, ka ir vērts kāpt. Tik labi kā no šejienes, šo salas daļu nekur citur nevar redzēt. Pastaigājām pa nelielo pilsētiņas centru, iedzērām kafiju un aplūkojām skaistos veikalu skatlogus. Šeit bija ļoti daudz dažādu amatnieku un apģērbu veikaliņu. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja kāds veikaliņš, kurā saimniekoja pati saimniece un pārdeva sevis šūtās un tamborētās bērnu kleitas. Ļoti skaists un smalks darbs un pati saimniece smaidīga veca kundze, kurai patiešam patīk tas ko viņa rada. Izstaigājuši pilsētiņu meklējām pieturu, lai dotos uz salas otru pilsētu Anacapri. Mums paveicās, jo pagājām nedaudz tālāk, nogriezāmies pa vienu šķērsielu, ne tikai atradām pieturu, bet arī autobuss bija pilnīgi tukšs, jo lielais cilvēku daudzums to gaidīja tālāk centrā 😀

Tā kā tuvojās siestas laiks, bija jādomā, kur lai paēd. Varianti bija diezgan daudz, izvēlējāmies kaut ko kas ir tuvu un ar labām atsauksmēm. Restorāns bija pagrabstāvā, sens ģimenes uzņēmums. Ēdieni izklausījās diezgan šiki, bet patiesībā nebija nekas spīdošs, piemēram mans restorāna firmas ēdiens bija divas nelielas pankūkas ar sieru un gaļu 😀 😀 Bija gardas, bet pa 16eur, likās, ka firmas ēdiens varētu būt kas īpašāks. Vai piemēram pasta citronu mērcē, gardi, bet nekas spīdošs. Kopumā bija tāda neliela es pat nezinu kā to nosaukt, ne gluži vilšanās, bet aplauziena sajūta 😀 Bija gardi, bet kaut kas līdz galam nebija tā kā būtu gribējies, laikam pārlieku liels šikums bez īsta pamata 😀

Tālāk devāmies uz parku ar skatu platformu, no kuras pavērās skats, kura dēļ vien bija vērts braukt un iet visus tos kilometrus. Ieeja parkā maksā dažus eiro, bet noteikti ir tā vērts. Tur pavadījām diezgan pailgu laiku, jo gribējās noķert skatus no visām pusēm. Ļoti skaista vieta, kurā atrast un pamanīt visas mazās laiviņas un mājas klinšu malā.

Pēc parka lēnām atgriežoties Anakapri centrā bija arī pienācis laiks doties atpakaļ uz Neapoli. Diena bija piepildīta, taču laiks paskrēja ļoti ātri un tika noķerti daudzi skaistie skati un noglabāti atmiņā. Buss devās lejā pa šaurajām ieliņam uz ostu, kas lika saprast, kāpēc šeit tūristi nevar izīrēt auto. Te brauc tikai vietējie. Šeit tiešām ir jāmāk samainīties pat neiedomajamākajās vietās. Un to var izdarīt tad, ja dari to diendienā. Noteikti iesaku atbraukt uz šo salu un piedzīvot pašiem. Vēl noteikti labs veids ir noīrēt kādu ūdenstransportu un apskatīt visu no ūdens puses. Ja nav būts alās, tad šejienes zilā ala ir apskates vērta, bet to vislabāk var izdarīt ar laivu 🙂 Vēl kas svarīgi, atbraucot uz šejieni nav sajūta, ka viss jau redzēts citu bildēs. Vismaz man bija jauni iespaidi. Staigājot pa pilsētiņām tās likās neredzētas un ik pa brīdim bja wow moments.

Dodoties uz Positano sajūtas bija nedaudz citādākas. Šeit jau braucām divatā un labi, ka tā, jo ne visi būtu gatavi tādam braucienam 😀 Bija kaut kādas ekspektācijas, jo visapkārt zib tik daudz bilžu no Amalfi piekrastes. Man pašai par pārsteigumu visa piekraste ir nosaukta par Amalfi piekrasti un smuki ir katrā no mazajām pilsētiņām, bet tas, ko gribēju redzēt nemaz nav Amalfi, bet gan Positano. Tāpēc vienmēr ir labi pārbaudīt mazos sīkumus. Mums no Neapoles, lai tiktu līdz Positano, bija jābrauc ar vilcienu un pēc tam vēl ar autobusu. Kā jau var noprast, tad viss negāja kā bija rakstīts un plānots. Vilciens gāja gandrīz 2x ilgāk, tāpēc mums kopējais laiks bija 4h, lai nokļūtu Amalfi. Ja godīgi izkāpjot no busa vienīgais ko gribējās ir iečilot nevis vēl kaut kur iet un kaut ko apskatīt, kur nu vēl staigāt pa kalniem un lejām. Un ja tā pavisam, pavisam godīgi, tad noskaņojums nebija no tiem superīgākajiem. Līdz ar to šī vieta atmiņā palika vairāk ar tādu ilūziju sajūtu. Tas tikai vēlrezi apliecina, cik ļoti svarīgi ir kāds ir mūsu tā brīža noskaņojums.

Šī ir vieta, kur jābrauc ar kabrioletu plandošā kleitā, jāēd pārcenotajos ne īpaši gardajos restorānos, bet jāizskatās, ka viss ir lieliski un jāsauļojas pludmalē, kur jāmaksā tik cik liekas neiedomājami par vietu zem lietussardziņa. Īsak sakot, lai šo vietu varētu pilvērtīgi izbaudīt, eiro ir jālīst ārā pa visurieni un noteikti jāuzturās vairāk par 5h, citādāk tas viss sanāk kā tāds liels ķeksītis kaut kādā savā plānā, kas nemaz nav tā kā tajā plānā bija rakstīts. Te gaisā virmo šiks un pārspīlējums. Tā kā ar kādu dizaineru somiņu, kas saistās nevis ar ko dārgu, bet drīzāk kādu no simts reizes redzētajiem pakaļdarinājumiem. Šī vieta ir tik tūristīga, ka nav īsti iespējams, sajust tās dvēseli un būtību.

Lai tiktu atpakaļ mājās bija jāmēro tas pats ceļš, autobuss un tad vilciens. Taču tajā virzienā, kurā mums vajadzēja doties un tajā pieturā, kurā autubusiem vajadzēja pieturēt tie nepieturēja. Vai nu bija pilni, vai nu citu tikai Itāļiem saprotamu iemeslu dēļ, tie neapstājās. Nebija arī īsti skaidrs vai autobusā būs iespējams nopirkt biļeti. Īsāk sakot, viss kā ne izsapņotajā sapnī par Positano. Plus vēl, lai tiktu šajā pieturā, kāpām ilgu laiku pa trepēm, kas beša līmeni, bija pacēluši augstā līmenī. Pieturā satikām vēl fraču pāri, kas arī bija neizpratnē par notiekošo, taču viņi zināja, ka autobuss noteikti pietur nākamajā pieturā, kas ir pēc apmēram 2 km. Tā kā mēs šo variantu nevēlējāmies izskatīt, novēlējām veiksmi iešanā un paši kāpām lejā visu ceļu, lai dotos un pārbaudītu mūsu veiksmi ar kuģi. Pēc visa varēja spriest, ka visi kuģi, kas mums derēja ir aizgājuši un pēdējais pirms 10 min, taču biļešu pārdevēji sabļaustījās un kuģis vēl nebija aizpeldējis un mēs kā filmā skrējām uz piestātni un uzlecām uz klāja pēdējā sekundē līdz ar virvju atsiešanu. 😀 Nu jau parādījās sajūta, ka kaut kas labs un brīnumains šajā dienā ir noticis.

Sēžot uz kuģa klāja un atskatoties uz pilsētu no ūdens varēja kārtīgi atvadīties un ieraudzīt to no citas puses. Tā ka ņemiet laivas un jahtas un apskatiet no attāluma. Pa ceļam skaisti norietēja saule un pietuvojoties Sorento krastiem, viss izskatījās kā ar zelta maliņu klāts. Brīnumskaisti. Visi šie skaistie skati palīdzēja izturēt vēl 2h garo braucienu mājās ar vilcienu 😀

Tā kā mums bija pavisam ierobežots laiks un dienas, bet vēlme redzēt bija, tad bija jāizvēlās no visa plašā piedāvājuma kaut kas viens, taču iespējams, ja visu dara nesteidzīgi un velta nedēļu vai vairāk, lai iepazītu piekrasti labāk, tad atmiņas un sajūtas ir citas. Tā ka jākrāj nauda jahtai, lai to visu var pienācīgi izbaudīt. Vai arī jābrauc uz vietām, par kurām nav priekšsatu un ekspektāciju, kuras ieraugi un iemīli pirmo reizi. Tajā ir kaut kas daudz maģiskāks un īpašāks. Amalfi piekraste arī bija viens no pēdējiem izbraucieniem tālāk par Neapoli, jo straujiem soļiem tuvojās tālāk došanās diena. Gribējās nedaudz atpūsties un pabaudīt tuvāko apkārtni, tāpēc arī izlēmām Pompeju un vulkānu atstāt citai reizei, lai nesanāk sasteigtie ķeksīši. Visa šī piedzīvojuma laikā esmu kļuvusi par kafijas mīli un mums tālākos piedzīvojumos dosies līdzi nelielā Neapoles kafijas kanniņa, kura ir domāta perfektajiem espresso. Tikai nesakiem Itāļiem, bet tam espresso pieleju klāt pienu un sanāk dievīga kafija ar pienu 😀