Another year without a calendar

Turcijā, jeb precīzāk Stambulā pavadījām nedaudz vairāk kā mēnesi. Stambula ir tikai neliela daļa no tā, kas ir Turcija, jo pati valsts ir milzīga un lai varētu teikt, ka ir apskatīta Turcija, te būtu jāpavada pusgads minimums. Manuprāt, Stambula ir lielisks galamērķis, lai justos nedaudz vēl kā Eiropā, bet tajā pat laikā sajustu austrumu garšu. Esot mēnesi šeit apskatījām gandrīz visu, kas bija ieplānots. Tas bija, baudot pilsētu nepārforsējot, paņemot kādas dienas brīvas nekā nedarīšanai, jo attālumi ir diezgan pamatīgi. Un līdz ar to arī viss process var būt nedaudz nogurdinošs. Mēs dzīvojām Stambulas Āzijas daļā, rajonā, kas vairāk līdzinās augstceltņu, dzīvojamajam rajonam. Perfekti, lai justos mājīgi un droši. Šī puse bija nedaudz mierīgāka un mazāk tūristu pilna, jo pārsvarā visi apskates objekti un cilvēku pūļi bija otrā krastā. Pirmie iespaidi, kad atbraucām nakts melnumā un saskaroties ar ļoti interesantu pieeju takšu nolīgšanā, likās, ka te nebūs viegli, jo visi gribēs tevi kaut kādā veidā apmuļķot vai gūt kādu labumu no tevis. Tas izrādījās maldīgi un pavisam aplams uzskats. Cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Un tas nav tā pārāk uzbāzīgi, kā man likās, ka būs. Neviens nevelk iekšā veikalos un neapvārdo, lai tu kaut ko nopirktu. Nezinu, no kurienes man bija izveidojies priekšstats, ka tā būs. Viņi ir tik atvērti, cik tu pats ļauj un neviens tev neliks justies slikti. Lai gan pirmajā brīdī iznākot no lidostas un izsaucot taksi, sapratām, ka nebūs viss tik vienkārši kā ierasts. Aplikācijā izsauc taksi ar aptuvenu cenu, pie tevis nepiebrauc mašīna, bet gan atnāk šoferis un cena jau ir krietni lielāka, jo viņi grib norādīto cenu plus vēl skaidrā. Kopā mums tas prasīja kādu laiku, jo viens šoferis pazuda, cits teica, ka nevedīs pa tādu summu, bet trešais piekrita. Šoferis bija labs, ātri brauca un maz runāja 😀

Stambula garšu ziņā ir vieta, kur ikviens var atrast sev piemēroto, sākot no gaļas ēdieniem līdz saldumiem. Man par pārsteigumu, izrādās, ka man garšo jēra gaļa, jo biju pārliecināta, kam viņa negaršo interesantas piegaršas dēļ. Apēdot super gardu gaļas ēdienu izrādījās, ka tā bija jēra gaļa un garšoja lieliski. Turcijā viņiem pieņemts dzert mazas tasītes ar melno tēju. Sākumā nedzēru, beigās dzēru arī melno tēju, kas nekad nav patikusi. Esmu salauzusi divus savus stereotipus, par to, kas man garšo un nē. Pa visu laiku, ko šeit pavadījām, nevienu reizi neapēdām kebabu, jo tāds kāds mums tas liekas, te nav. Tāpēc droši varu apgalvot, ka Ausmeņas kebabs ir labākais kāds ēsts. Viņiem kebabs ir tā pati gaļa vai pat šašliks. Kaut kas līdzīgs mūsu kebabam ir gaļa pasausā maizē, bet salātiem un dažreiz pat ar kartupeļu čipsu salmiņiem. Te ir gaļas ēdienu paradīze. Tieši tas, kas mums bija vajadzīgs. Mums par laimi vai par nelaimi netālu no mājām bija veikals, kurā pārdeva dažādus ēdienu, saldumus, ko varēja paņemt arī līdzņemšanā. Perfekts variants, lai nogaršotu dažādas garšas. Vai ja gribas ātrās brokastis ar debešķīgiem kruasāniem. Uz ielām kā ātrais uzēšanas variants ir cepti kastaņi vai kukurūzas vālītes. Kukurūzu neēdām, bet kastaņus gan vairākas reizes. Super gardi. Vēl ar Stambulu noteikti asociēsies granātābolu sulas gan tīrā veidā, gan kopā ar apelsīniem. Vitamīnu bomba 😀 Mājās mums bija arī sulas spiede, tad nu varējām spiest uz nebēdu.

Mums izdevās redzēt un piedzīvot, kā valsts svētki tiek svinēti Turcijā. Šogad tā svinēja 99.dzimšanas dienu, tā ka nākamgad 29.oktobrī būs grandioza svinēšana. Viss pilsētas centrs un arī ārpus tā bija ar karodziņiem izrotāts. No māju logiem ārā tika izkārti lielāki un mazāki karogi un bildes ar pirmo prezidentu un karavadoni Ataturku. Visā pilsētā zibēja sarkanā krāsa. Šogad svētki iekrita tieši sestdienā, taču tas arī nebūtu tik būtiski, jo tā ir oficiālā brīvdiena. Cilvēku ielās bija daudz un visi bija līksmi noskaņoti, staigājām pa centru un Galata torņa rajonu. Redzējām arī orķestra parādi. Īsāk sakot, visapkārt valdīja līksmība un prieks. Dažas nedēļas vēlāk tieši vispiepildītākā iela un vieta, kur valdīja līksmība bija tā, kurā notika sprādziens un seši cilvēki gāja bojā. Diezgan sirreāli un pat neiedomājami, kas katru dienu ar mums var notikt. Lai nu ko, bet šis gads ir parādījis, ka notikt var pat neiedomājamākās lietas, varbūt arī tāpēc šāda veida notikumi vairs neliekas tik ļoti pārsteidzoši, jo ir pārliecība, ka notikt var jebkas. Vai arī uztvere ir nedaudz notrulinājusies no visām apkārt notiekošajām šausmām, lai kā negribētos to atzīt, tā ir daļa no apkārt esošās ikdienas.

Stambula ir neiedomājami liela, šeit dzīvo 15 miljoni cilvēku oficiāli, bet kā apgalvo vietējie, tad skaits varētu būt sasniedzis jau 20 miljonus, jo šeit ir lieli imigrantu pieplūdumi no Sīrijas un citām valstīm. Gandrīz visur, kur ej ir milzīgi cilvēku pūļi, taču kaut kā organiski viņi plūst uz priekšu. Sabiedriskā transporta punktos, cilvēki stāv rindās, neveido milzu burzmu un tad negāžas iekšā metro. Viss ir tādā kārtīgā nekārtībā. Attālumi šeit arī ir iespaidīgi. Mums, lai nokļūtu otrā krastā aiziet stunda. Lai nokļūtu līdz metro 15 min ar kājām, savākt 10000 soļu ir pārāk vienkārši 😀 Stambula ir milzīga metropole, bet ar savu dvēseli. Te nav iespējams sajaukt, kur esi. Visur ir visādi mazi nieciņi, saldumi, tējas, paklāji un viss pārējais.

Mēs apbraukājām diezgan daudzus rajonus un katram no viņiem bija savs šarms. Stambulā ir ļooooti daudz mazu vai lielāku hipsterīgu vietu. Dažādas kafijas vietas, viena par otru smukāka un interesantāka. Mums visvairāk patika – Karakoy, Uskudar, Arnavutkoy, Kadikoy (Moda), Eminönü, Beyoğlu un Fener rajoni. Katrs ar savu raksturu un dažāds.

Atbraucot uz Stambulu kaut kas nedaudz pamainījās un šī ir vieta, kurā es beidzot atslābu uz to, ka ir jāizdomā, ko dzīvē darīt un vienkārši biju šeit un neko daudz nedomāju. Tas man prasīja gandrīz trīs mēnešus. Bija pāris reizes, kad gaisā uzvirmoja šis jautājums, bet tad aizsūtīju viņu tālāk. Es domāju, ka man palīdzēja sapnis ko redzēju. Man dzīvē ir bijušas vairākas reizes, kad atbilde uz kaut ko pie manis atnāk sapnī. Tie man ir ļoti spilgti un es tos uztveru nopietni, jo zinu, ka man ir jāieklausās, jo tā ir atbilde no manis pašas. Padalīšos ar savu iespaidīgo sapni, kas atgādināja arī to, ka bieži vien vislielākie kritiķi esam mēs paši. Sapnis man palīdzēja apjaust, ka es visu zinu un tā atklāsme, kas esmu un kas man jādara, manī ir, tikai tagad tā bija jāpalaiž un sapnis pazuda, taču viņa tur kaut kur ir un vēlāk noteikti atnāks. Sajūta bija ļoti interesanta, tāda, ka mēģini un koncentrējies, bet neko nevari izdarīt, tas vienkārši izgaist. Otra sapņa daļa bija, kur sēžu tādā kā csdd telpā un gaidu kaut ko, tā kā bezdarbniekos. Visi ir nelaimīgi un darbinieki arī izskatās nelaimīgi. Un tad iet priekšniece, kas saka, ka var pateikt katram cilvēkam kas viņi ir un viņa tieši paskatās uz mani un pasaka, ka esmu miskastniece (diezgan iespaidīgs vārds), jo man ir zilā ziemas jaka. Es paskatos uz blakus esošo ģimeni, kas arī kaut ko gaida. Saprotu, ka es tāda neesmu. Tā sieviete sāk iet prom, bet es pieceļos un pasaku, ka neesmu nekāda miskastniece. Viņa aiziet. Un visi cilvēki sāka aplaudēt. Un tas nu bija lielais pagrieziena punkts, kad sapratu, ka man jābeidz pašai sevi kaut kādā ziņā noniecināt. Dažreiz pietiek ar to ka zinu, kas neesmu, lai saprastu, kas esmu. Turpinājums noteikti sekos.

Tas, kas vēl atgādināja, ka atrodamies metropolē bija, ka šeit satiekas dažādas kultūras, bet visi spēj tādā draudzīgā veidā dzīvot. Vismaz tāds iespaids radās no malas. Ir sievietes, kas staigā atklājot tikai savas acis, ir tādas, kuras staigā, kā mums ierasts vai ar tetovējumiem un zaļiem matiem. Šeit katrs izvēlas kā grib dzīvot un pārējie nepievērš tam lielu uzmanību. Stambulā dzīvo lieli kaķu mīļi. Piemājas kaķi tiek baroti un tiek taisītas speciālas mājiņas viņiem. Nav kā citās valstīs, kur tikai kāds retais rūpējas. Šeit kaķi sēž kafejnīcās un kopumā bauda dzīvi, kā paši turki. Šķiet, ka viņi pa dzīvi neiespringst, bet gan lēnām plūst, spēlējot galda spēles ar draugiem un dzerot tējas dienas vidū.

Apmeklējām vairākas mošejas un mani vienmēr ir sajūsminājusi viņu ticība un kā viņi tai pieiet. Nevajag celt trauksmi par musulmani nekļūšu. Viņiem ir īpašā cieņa pret savām svētajām vietām, jo ejot iekšā ir jānovelk apavi ir vietējie, kuri pat mazgā kājas. Es to visu tulkoju kā milzu cieņu un bijību. Tas kur tu ieej nav parasta vieta, bet svēta. Zilā mošeja šobrīd tiek rekonstruēta, taču var tāpat ieiet un mazu daļu redzēt. Sofijas mošeja ir saglabājusies kā iespaidīga pagātnes liecība un rinda uz to bija mežonīga, izlēmām, ka nāksim citu dienu, bet tad dažas stundas vēlāk rinda vairs nebija gandrīz nemaz. Tā ka ieteikums, neiet dienas vidū ap 13.00, jo tad iet visas tūristu grupas, bet iet vairāk uz vakara pusi ap 17.00, 18.00, kad rindas gandrīz vairs nav.

Turki ir tirgošanas un tirgošanās meistari. Viņu tirgi ir kaut kas tāds, ko nevar piedzīvot citur. Tur var piedzīvot nelielu uzbāzību, bet tajā pat laikā citur milzu viesmīlību. Var apžilbt no krāsām, smaržām un garšām. Šeit var atrast visu sākot no lētiem viltojumiem, līdz dārgiem un labiem atradumiem un tam visam pa vidu unikālas lietas. Turcijā var atrast lieliskus ādas izstrādājumus par ļoti pieņemamām cenām ar augstu kvalitāti. Manuprāt, diezgan daudziem vārds tirgus asociējas tieši ar šo austrumu kultūru ar tā izrietošajiem piedzīvojumiem. Vienu dienu mēs nonācām rajonā, kurš ir kā viens milzu veikalu rajons, ej uz kuru pusi gribi un tur ir tikai vieni vienīgi veikali. Te var pavadīt dienu vai pat nedēļu. Nopirkt var visu sākot no zeķēm līdz balles kleitām. Var nopirkt vienā eksemplārā, bet būs vietas, kur pārdos tikai vairumā. Iespaidīga pieredze. Ja nepatīk šāda veida iepirkšanās, tad viņiem ir arī lieli un ļoti lieli iepirkšanās centri ar mums jau zināmiem zīmoliem (zara, mango utt.) un pilnīgi nezināmiem veikaliem. Bijām Eiropā lielākajā tirdzniecības centrā, kas bija kā neliela pilsētiņa, ar milzu akvāriumu, kurā arī paskatījāmies uz milzu rajām un citām mazākām zivtiņām. Viss ko vēlējos šeit pateikt ir, ka uz Stambulu var aizbraukt bez nekā un aizbraukt ar pilniem jauniem koferiem, smaidu sejā un jauniem iespaidiem.

Braukšanas kultūra šeit ir visai mežonīga. Ir noteikumi, bet visiem patīk izdomāt arī savus. Piemēram apstāties kaut kur aplī un aiziet pabarot kaķus vai padiskutēt ar autobusa šoferi, kuram galvenais ceļš. Katrā ziņā es šeit nevēlētos braukt pie stūres. Jau braukt autobusā ir izaicinājums, jo nezini vai tevi izlaidīs vai nesaspiedīs kaut kur, jo durvis aizveras, kad autobuss jau ir ceļā 😀 Stambulā kā sabiedriskais transports kursē kuģi, kas ir lieliska iespēja pamainīt ierasto transportu un baudīt pilsētas skatus no ūdens puses. Ja sanāk braukt vakarā, tad var redzēt debešķīgus saulrietus.

Pašā centrā un ne tikai var redzēt imigrantu pieplūduma sekas, jo ir daudz naudu prasošu sieviešu ar maziem bērniem. Diezgan briesmīga situācija. Kaut kad laiku atpakaļ skatījāmies video par Sīriju, kur 2 miljonu pilsēta ir pilnībā nopostīta un nav iespējams dzīvot. Kur tiem cilvēkiem likties? Viņiem ir robeža ar Turciju, tur arī liela daļa dodas cerēdami, ka te būs kas labāks, bet te viņi ir izstumtie un dzīvo neapskaužamā situācijā. Skumji un briesmīgi. Vēl šeit darbojas tādas kā vācēju grupas, kas staigā apkārt ar tādu milzu velkamu maisu un lasa visu ko var atrast atkritumos, kastes un vērtīgākas lietas. Tas viss tāds kā otrreizējā pārstrāde visiem atkritumiem. Vienu dienu ejot pa centru, nogriezāmies vairāk pa kreisi un nonācām rajona daļā, kurā valdīja milzu nabadzība un kontrasts bija neiedomājams. Pussagruvušas mājas, cilvēki uz ielām. Sajūta bijā iemaldīties kādā paralēlā pasaulē, par kuru zini, ka tāda eksistē, bet nekad ar savām acīm nebiji saskatījis. Un atkal radās tas pats jautājums kāpēc mēs bieži vien lietas mākam novērtēt tikai tad, kad redzam ka var būt daudz sliktāk? Vai saprotam cik daudz mums ir tikai, tad kad redzam, kā ir, kad nav nekā. Manuprāt, tā tam nevajadzētu būt.

Izejot cauri rajonam, kuram nebija paredzēts iet nonācām laikmetīgās mākslas muzejā – Arter. Superīgs, tiešām labs un ļoti daudz ko bija redzēt. Paši mākslas darbi, iespaidīgi un pasaules līmeņa. Muzejā atradās arī kafejnīca un blakus grāmatu veikals ar daudz interesantām grāmatām gan par mākslu, gan citām tēmām. Ja runājam par kultūru, tad neatņemama turku kultūras sastāvdaļa ir ūdenspīpes pīpēšana. Vienu vakaru pamēģinājām arī Stambulā. Bija baigi labi 😀 Otra lieta ir hipnotizējošās dervišu dejas, ko mēs vairāk nosauktu par rituālu nevis dejošanu, kura laikā izstāsta veselu stāstu un dejas nozīmi. Vienu reizi redzēt ko tādu ir vērts, bet ar to arī pietika. Tās nav gluži mūsu tautas dejas, ko var skatīties katru gadu 😀 Makšķerēšanu arī var uzskatīt par daļu no viņu kultūras (vismaz vīriešu). Visur, kur ūdens tur arī makšķernieki.

Stambulā ir daudz kontrastu var redzēt pilnīgu nabadzību un greznības augstāko pakāpi. Bijām aizbraukuši uz Dolmabahčes pili. Greznuma ziņā tā esot pielīdzināma Versaļas pilij Francijā, tikai bez iespaidīgā dārza kā Francijā. Taču pati pils ir greznuma paraugs, katra detaļa ir pārdomāta un unikāla. Pils celtniecība izmaksāja piecus miljonus Osmaņu zelta liru jeb 35 tonnas zelta, kas ir pielīdzināms 1,9 miljardi ASV dolāru mūsdienās. Liela vilšanās varētu būt tiem, kas brauc uz turieni, lai uzņemtu bildes pilī, jo tajā nedrīkst pilnīgi neko bildēt. Pavisam klusiņām var kādu foto uzņemt, bet tur staigā sargi, kas visu uzmana, nedod dievs kāds nobildēs sultāna vannu vai lampu 😀 Diezgan smieklīgi, bet nu labi. Interesanti ir tas, ka uz vietas pastāvot diezgan garā rindā tikām pie biļetēm, kas izmaksāja 2x mazāk kā rakstīts internetā. Pati pils ir ļoti plaša un tās teritorija tāpat, tāpēc šeit var droši pavadīt visu dienu un izstaigāt bez steigas. Mēs tur bijām vairāk kā 2h un tas bija tādā raitā solī ejot. Pilī un harēmā, kur dzīvoja visas sultāna sievas labi un pārdomāti bija tas, ka viss bija uztaisīts, kā taka, pa kuru jāiet, līdz ar to nevarēja nekur nomaldīties. Pils teritorijā ir arī gleznu muzejs, laikam pat vairāk kā viens. Divas kafejnīcas, vienā no tām paņēmām kafijas, kas nebija diez ko gardas, bet te visi stāv rindā, lai vienkārši atpūstos un pabaudītu skaisto interjeru.

Laiks, ko pavadījām Stambulā bija patiešām lielisks un piepildīts. Piedzīvojām siltu un saulainu rudeni gandrīz līdz novembra beigām. Tā teikt, lai neaizmirstu kā tas ir dzīvojot tikai siltās vietās 😀 Pavisam noteikti iesaku uz šejieni atbraukt un piedzīvot visu, ko Stambula var piedāvāt, taču jābūt gataviem, ka ar 5 dienām būs par maz. Gribēsies vēl. Pēdējās dienās runājām, ka gribam atslābt no plānošanas, jo gribas piedzīvot to, kas notiks pats no sevis nevis to, kas ir ieplānots, jo citādāk nav interesanti, kad tu visu zini. Liekas, ka īsta dzīve notiek, kad ļauj tai vienkārši notikt. Neplānot visu vai lielāko daļu notikumu man ir kaut kas grūts, taču esmu gatava to pamēģināt. To piekopsim nākamajā vietā, kur brauksim. Varbūt, ka tas nemaz nebūs mans, bet varbūt, ka tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Jo atslēgas vārds visam ir piedzīvojums – piedzīvot, nevis ieplānojums 😀