Another year without a calendar

Mūsu ceļš līdz Āzijai bija ļoti garš un nogurdinošs. Pasakot to ir kā pateikt neko. Pirmo reizi, bet varbūt tomēr otro, savā dzīvē likās, ka nevaru sagaidīt lidojumu beigas. Ceļš likās kā mūžība. Saplānots nebija slikti, jo nebija pārāk ilgas pauzes starp pārsēšanos, taču tāpat likās traki. Sākums bija Stambulā, 2h braucām līdz lidostai, tas tā, lai saprastu cik labi ir dzīvot Rīgā. Viss sagāja labi, jo izmantojām tikai divus autobusus. Viss kā pienākas, buss kavēja, pa ceļam bija sastrēgumi un biļešu automāts ietiepās un nepieņēma banknotes 😀 Laimīgā kārtā tikām līdz lidostai, no kuras lidojām uz Abu Dabī. 4 stundas pagāja diezgan ātri. Paēdām un nedaudz atpūtāmies. Visai ātrā solī devāmies tālāk un pēc neilga brīža jau devāmies uz nākamo lidojumu. Abu Dabī – Kualalumpura, kas ilga 7 stundas, tas mums bija nakts lidojums tāpēc izdevās arī nedaudz pagulēt. Kualalumpurā sagaidījām somas un atkal nodevām somas un mēģinājām sagaidīt nākamo lidojumu, kas bija pēc kādām 5 stundām. Jāsaka, ka biju plānojusi kaut ko skatīties vai lasīt, bet galva vispār nestrādāja. Bija baigais sagurums. Priekšā vēl bija 3 stundu lidojums līdz Denpasarai. Mistiskā veidā izdevās visu to laiku nogulēt. Ar to arī viss nebeidzās 😀 Vēl sekoja stundu ilgs brauciens ar mašīnu, kuras laikā ķermenis jau bija gatavs noraut pavisam stop krānu. Atbraucot uz Ubudu un beidzot nonākot jaunajās mājās bija jau ap 23.00. Ar visām laika maiņām sanāk, ka bijām ceļā divas dienas. Nu pienāca laiks gulēt, bet vai tas bija tik vienkārši? Protams, ka nē. Šī bija pirmā reize ar tik daudz lidojumiem, taču kā jau mēs zinām var būt trakāk, piemēram, Austrālim, kas sēdēja mums blakus, priekšā bija vēl viens 7 stundu lidojums. Cerams, ka viņam izdevās veiksmīgi nokļūt mājās.

            Tālāk sekoja, kas vēl grūtāks un tā ir aklimatizēšanās. Bali ir sešu stundu starpība ar Latviju un piecu stundu starpība ar Stambulu, līdz ar to pamodāmies divos pa dienu un mēģinājām saprast, kas notiek. Labi, ka šeit darbojas ēdiena piegādes iespējas, tāpēc par to sākumā nebija jādomā. Zinājām, kur braucam, ka Bali ir lietus sezona, bet cik bija lasīts, tad pārsvarā tika minēts, ka nelīst ilgi un pārsvarā naktī. Pirmās dienas lija vairākas stundas pa dienu. Līdz ar to jau pašā sākumā sapratām, ka te būs pilnīgs plūdums un nekas netiks plānots. Šī gada laikā un it īpaši ir tāda sajūta, ka visi brauc uz Bali līdz ar to tas vārds bija kļuvis jau nedaudz nodrillēts. Gribējās ar savām acīm paskatīties kā tad te patiesībā ir. Tā kā Āzijā jau bija būts, tad klimats un vispārējā situācija nebija liels pārsteigums, taču good vibes uzreiz arī nepārņēma. Pasaule ir dažāda un jāpaiet laikam, kamēr notiek pārslēgšanās uz jauno vietu. Katra pārcelšanās reize ir kā sākšana no jauna un jābūt lietām, kas nemainīgi nāk līdzi, tādā veidā palīdzot atkal izveidot sava veida rutīnu. Man šajā ziņā palīdz vingrošana, lai kur būtu tā iesāku dienu. Tas man palīdz atkal iejusties citā vidē, jo līdzi ņemu tikai svarīgāko. Šādi arī var redzēt, kas vispār man ir svarīgs. Kas nepazūd laika gaitā vai brīdī, kad viss fons atkal nomainās. Šāda ceļošana ir diezgan interesanta, jo sanāk, ka uzsāc savu dzīvi vairākas reizes. Kas būs tās svarīgās lietas vai darbības ko ņemsi līdzi un turpināsi? Nevis motivācija kaut ko darīt, bet tāpēc, ka tā ir daļa no tavas dienas, neatkarīgi kur esi, pieturēties pie kaut kā pazīstama.

Pirmo dzīvesvietu paņēmām 20 min attālumā no centra uz divām nedēļām. Vieta nebija slikta, taču tai bija vairāki mīnusi. Tumša telpa, nav diez ko mājīga sajūta. Diezgan daudz visādu kukaiņu. Un protams, šeit viņi dzīvo un no viņiem nevar izbēgt, taču var mēģināt kaut nedaudz ierobežot. Te tas nebija darīts. Izrādās, ka Mārtiņam, ļoti nepatīk gekoni un mums viens dzīvoja grieztu augšā un iepriecināja ar savu kliegšanu, tā ka tas radīja vēl lielāku nepatiku pret visu. Iesaku youtubē atrast gekonu skaņas, lai labāk saprastu. Mums katram savs, Mārtiņam cīņa ar gekoniem, man nepatika pret kukaiņiem. Mūsu ieteikums ir sākumā paņemt viesnīcu, lai saprastu kas patīk un kas ne un vieglāk varētu pierast pie jaunās vietas. Tā nu pēc nedēļas, nevis divām atradām citu mājvietu, jo sapratām, ka ir svarīgi izgulēties un nebūt visu laiku kaut kādā sava veida spriedzē par apkārt esošo. Jo nav forši gulēt ar domu, kas varētu šonakt pie manis ierāpot. Viesnīca, kurā nonācām bija super un atrasties tur bija ļoti patīkami. Te arī laba mācībstunda domām, bet ir taču samaksāts varētu jau nodzīvot līdz galam, nav jau tik traki. Jāmācās savu labsajūtu nolikt pirmajā vietā, jo kāda jēga it kā ietaupīt vai izturēt, jo tā var, bet nebūt priecīgam par to kur esi un nebaudīt vietu uz kuru esi atbraucis. Labāk it kā nedaudz kaut kur pazaudēt, bet lielajā fonā iegūt patiešām priekpilnus momentus un normāli gulēt 😀 Nesen lasīju, kur meitene dalījās ar savām pārdomām un tas likās kaut kas uz šo pusi, ka viņa ieiet kafejnīcā un nopērk kafiju, bet tā nav garšīga. Galvā skan bērnības atmiņa, kurā ģimenes draugs kopīgās pusdienās izsakās, par ko samaksāts tas jāapēd. Un tā viņa sēž pie tās kafijas un saka sev, bet es esmu pieaugusi un varu izvēlēties, samaksāju 3eur, bet negaršo un nedzeru, nav jāspiež sev, jo tā jādara. Esam pieaugušie un izvērtējam, kas mums ir vajadzīgs un kā būs mums labāk. 

Iepriekš minēju, ka galvenais uzdevums ir, kā Mārtiņš atkārto, būt mierīgai 😀 Neplānot neko, bet pamosties un sajust, ko šodien gribas darīt. Pirmās dienas nebija viegli, bet lietus palīdzēja to apgūt. Pamazām sāk atlaist un tādā veidā nonākam interesantās vietās. Piemēram netālu aizgājām uz kaut kādu lux kompleksu ar infinity baseinu, kur ir super gardi kokteiļi un pasakains skats. Citu dienu nonācām uz taciņas, kas veda uz rīsu laukiem, tādā veidā būdami pilsētā piedzīvojām pilnīgu lauku un miera sajūtu. Gribas atrast un piedzīvot savas sajūtas, nevis to kas jau kaut kur citu stāstos un bildēs ir redzēts. Tā ir nereāla sajūta, ka vari vienkārši dzīvot.

Bijām vienā no mērkaķu mežiem. Mums ļoti patika, laba vieta, kur pastaigāties. Likās, ka būs ļoti jāuzmanās no mērkaķiem, bet izrādījās, ka tā viņiem bija tāda atpūtas diena, neviens negribēja mums neko atņemt. Redzējām visu sākot no pilnīgas mērkaķu čilošanas līdz spēlēm ar kautiņiem. Cik gan tie mazie mērkaķi ir mums līdzīgi vai arī mēs līdzīgi viņiem. Visas grimases un izdarības, bija jautri uz viņiem skatīties. 😀

Vai gribētu šeit dzīvot ilgi? Nezinu pagaidām liekas, ka nē. Lai cik labi te būtu, kas vispār ir labi, kafejnīcas, saule un džungļi? Domāju, ka var atrast labāk attīstītas vietas, kur arī tas ir. Šeit nav staigāšanas kultūra visi pat mazus gabalus brauc ar rolleri. Ceļi ir šauri un nepiemēroti tagadējai satiksmei. Mēs palikām pie sava un mēģinājām iet visur, kur iespējams. Cilvēki ir ļoti laipni un smaidīgi ir tāda sajūta, ka esmu satikusi savējos- smaidošos cilvēkus, bet ir arī otra puse, te valda milzīga nabadzība. Te labi dzīvo tikai iebraucēji. Kas uz to visu liek paskatīties ar tādu kā skumjumu.

Šeit ir izdevīgi braukt ar taksi vai nu mašīnu vai rolleri. Cenas tiešām lētas. Tas tā, ja nu pašam negribas braukt. Viena lieta, kas nekad nebija ienākusi prātā bija, ka cik nogurdinoša būs katru reize, kad kāds no šoferiem vai kāds cits prasa no kurienes esam 😀 Tā tāda laba small talk frāze, bet tik smieklīgi no vienas puses ir redzēt, kā cilvēki reaģē. Vieni izliekas, ka zina, kur Latvija atrodas, otri nesaprot, ko esam pateikuši, taču bija pāris, kuri zināja, ka tā ir Ziemeļeiropas valsts. Tas bija WOW. Tāds mums liktenis, ka tik maz uz pasaules esam. Visiem jāstāsta, kur esam un kas esam. Līdz šim vienmēr likās, ka man ir bail braukt ar rolleri un citiem divriteņu motorizētiem braucamajiem. Izrādījās, ka bailes ir tikai galvā un ja pie stūres braucošais nemēģina pārbaudīt robežas, tad braukt ar rolleri ir ļoti baudāmi. Pūš vējiņš, nav jāstāv sastrēgumos un var piekļūt visur klāt. Uzkāpjot virsū uzreiz pārņem piedzīvojuma sajūta 😀 Mīnusi ir neuzsmērēts krēms uz kājām nodrošina briesmīgu iedegumu un pagaidām mugura tur 40 min bez paužu braucienu. Šeit kaut kā tas viss iederas, pat ar visu haosu un braukšanu pa otru pusi, līdz galam neizprotot noteikumus. Rīgā būtu daudz bailīgāk braukt. Te tu esi viens no milzu bara, pie mums tu esi viens un visas mašīnas.

Vienu dienu sēdēju un domāju, ka vairs nevaru iedomāties tādus 2 nedēļu atvaļinājumus kā tas bija ierast līdz šim. Patiesībā ceļot un apskatīt vietas nav atpūta, tā ir konstanta domāšana, plānošana un iespringšana. Ja tu protams nebrauc gulēt pie baseina un neko citu nedarīt. Agrāk tas viss likās dīvaini, aizbraukt kaut kur un neko īsti neredzēt. Patiesībā tā arī ir atpūta, nekā nedarīšana ir veids kā mēs atpūšamies. Protams ceļojot ir jauni iespaidi un tas mums dod tādu kā enerģijas pieplūdumu, taču vai tā ir patiešām īsta atpūta? Domāju, ka varbūt tāpēc arī ar mums kopumā ir tik grūti, jo mēs strādājam, tad it kā aizbraucam atvaļinājumā, kurā patiesībā nogurstam tik pat daudz un, kur tad paliek tā mūsu atpūšanās un restartēšanās. Tāda mūžīga skriešana uz priekšu. Jāstrādā un tad gribas redzēt pasauli, jo bez tā nav iespējams. Varbūt atpūta ir piecelšanās, “nekā nedarīšana” un iešana gulēt? Un tad piezogas doma, kā tad es visu dienu neko nedarīšu. Tad kad saslimstam tad kaut kā ļaujamies šim procesam, bet varbūt vajag jau iepriekš nedaudz ik pa laikam neko nedarīt. Pie šīs domas pakavēšos ilgāk varbūt pēc kāda laika būs vēl kas bilstams. 😀

Pirms braukšanas uz Bali bija dzirdēts, ka šajā pasaules malā mēdz būt zemestrīces un cunami, kā arī citi brīnumi. Mums tas viss liekas kaut kas svešs un nezināms. Atkal jāatzīmē, ka Latvija ir ļot laba vieta, kur dzīvot. Šeit ir tā situācija, ja neesi neko līdzīgu piedzīvojis, tad nav ne jausmas kas ir jādara. Kādu vakaru sēžot piemājas kafejnīcā varēja just kā zeme dreb un viss noraustās dīvaini. Kafejnīcas saimnieki teica, ka jāiet ārā uz ielas. Viss nodrebēja un pēc tam atgriezās ierastajās sliedēs. Pēc tam vēlāk vakarā sēžot, varēja just kā gulta nodreb. Tas atgādināja sen piedzīvotas sajūtas, jo mana lauku māja atrodas pie šosejas un braucot garām smagajām mašīnām parasti visa māja nedaudz nodrebēja, taču šeit tā sajūta bija ilgāka un spēcīgāka.

Šeit patiešām daba ir zaļās nokrāsās un viss ir tāds dzīvs un sulīgs. Tas protams pateicoties lietum, kas līst diezgan daudz lietus sezonā. Vispār interesanti, ka ir vietas, kur nav visu gadalaiku un cilvēki nekad nav piedzīvojuši sniegu. Te ir tikai divas sezonas – sausā un lietus. Visai garlaicīgi. Kā jau visam savi plusi un mīnusi, bet daba šeit ir varena un es noteikti Bali sauktu par ūdenskritumu valsti, jo atverot karti, tie ir visur un daudz. Apskatīt visus prasītu ļoti daudz laika un nav jau vajadzība. Esot pie milzu ūdenskrituma uzreiz saproti, cik maza daļiņa esi un nav nekā varenāka par dabu. Pie populārākajiem ūdenskritumiem ir jāmaksā ieejas maksa, kas ir visai simboliska un bieži vien jāiet kopā ar vietējo gidu (taču tas nav obligāti), kurš zina ceļu vai vienkārši vēlas justies noderīgs. Vietējie gidi srādā uz ziedojumu principu – atstāj tik cik uzskati par vajadzīgu. No sākuma nevarēju saprast, kāpēc tas vajadzīgs, tā taču brīvi pieejama vieta, bet cilvēki uztur to vietu pieejamu un atbrīvo no atkritumiem, ja tas nepieciešams. Kā jau varbūt zināms, tad tā šeit ir liela problēma, atkritumi ir visur, mežā, ceļa malās, ūdenī. Viņu atkritumu apsaimniekošana sākas ar labākajā gadījumā salasīšanu un tad sadedzināšanu. Šeit būtu daudz darba cilvēku izglītošanas ziņā un jaunu ieradumu izveidē, kā arī reālā atkritumu savākšanā un pārstrādē. Ja vēl runājam par dabu, tad liels skaistums ir viņu rīsu lauki, kaut kas tāds, ko nekad nebiju redzējusi. Tas lielais darbs, ko viņi iegulda, lai izveidotu un apstrādātu laukus ir neiedomājams. Tieši tāpēc arī, kas ļoti unikāls.

Pirmās trīs nedēļas dzīvojām Ubudā, ko var saukt par Bali garīgo centru. Šeit ir iespējams piedzīvot dažādas prakses sākot no jogām līdz čakru dziedināšanai, līdz ar to šajā vietā koncentrējas daudz radošuma. Visa pilsētiņa kūsā ar dažādiem maziem veikaliem, tirdziņiem  un dažādām mākslas vietām. Kā jau zināms, māksla man ir tuva un vienmēr kur esam, man patīk apskatīt dažādus muzejus vai galerijas un Ubuda nebija izņēmums. Te iespējams apskatīt gan vietējo mākslinieku darbus, gan citu valstu. Sākot no ļoti tradicionāliem darbiem līdz modernajai mākslai. Ļoti interesanti un krāšņi. Indonēziešu tradicionālā māksla ir ļoti uz detaļām vērsta gan gleznās, gan dažādās skulptūrās. Gribu izcelt viņu spēju veidot lietas no koka, viņu grebtās figūras ir īsti mākslas darbi. Šeit var atrast gan dažādus vienkāršākus traukus, gan smalki, smalki izgrebtas sīkas detaļas gleznu rāmjiem vai statujām. Patiešām iespaidīgi un tas viss roku darbs. Uz jogu tā arī neaizgāju Ubudā, visu laiku atradās kāds iemesls, bet tas nenozīmē, ka neaiziešu kaut kur citur 😀 Gandrīz aizmirsu pieminēt neatņemamu Bali sastāvdaļu – masāžas. Tās šeit baudām grēcīgi daudz, man ierastās reizi mēnesī vietā, šeit ejam katru nedēļu. Nemaksā tik lēti kā varbūt kāds ir stāstījis, bet tas tāpat ir daudz reižu lētāk kā pie mums. Atkarīgs no vietas, kur ej. Ja gribas smukākas telpas un pierastāku noskaņu maksāsi dārgāk, ja esi gatavs pievērt acis uz to kur esi, tad būs pavisam lēti 😀 Kā saka viss tavās rokās. Izvēle ir liela un masāžu veidi dažādi. Tādēļ vien ir vērts te braukt.

Pirmais mēnesis ir pagājis, pierodot pie jaunas kārtības, klimata un iepazīstot Bali. Ir forši būt vietā, kur cilvēki smaida un sveicinās. Tādi sīkumi, bet tas tik daudz ko maina. Viņu ticība un tradīcijas, ziedojumu un pateicību nolikšana dieviem un dabai arī ir kas ļoti skaists un īpašs. Pie katras mājas ir izveidota neliela vieta, kur katru dienu tiek nolikts īpašs trauciņš ar ziedojumu. Pateicība par to, kas viņiem ir dots. Tam visam viņi pieiet nopietni veidojot speciālus trauciņus, lasot ziedus, liekot ēdienu. Katru dienu, tas ir viens no veicamajiem darbiem. Vērojam kā norit dzīve šeit un visu darām nesteidzoties, tāpēc nevaru teikt, ka ir apskatīts ļoti daudz, bet tāds arī nav mērķis. Ir apskatīts un izdzīvots pietiekami daudz un daudz kas vēl noteikti sekos.