Another year without a calendar

Otrais mēnesis Indonēzijā ir paskrējis un gribas nedaudz atskatīties uz piedzīvoto. Šoreiz nepierakstīju pārdomas uzreiz, bet gan mēģinu atskatīties uz piedzīvoto un, kas ir tas, kas ir palicis atmiņā visspilgtāk.

Pēc Ubudas pārcēlāmies uz piejūras pilsētiņu Sanuru, kas tiek dēvēta par pensionāru un ģimeņu galamērķi, jo šeit ir skaistas pludmales, velo un gājēju celiņi, kas ļoti atvieglo pārvietošanos pa pilsētu. Paši arī izbaudījām velo priekus un izbraukājām promenādi, pat lietus netraucēja. Sākums nebija viegls, jo atkal piezagās pārcelšanās sajūtas. Līdz ko sāc pierast pie vietas un lietu kārtības tajā, ir jau laiks braukt tālāk. Tāpēc varbūt labāk ir, ja maina dzīvesvietas biežāk, ik pa dienām vai tieši otrādāk, paliek uz ilgāku laiku. Mainīt pēc divām nedēļām ir grūtāk, bet tas laikam ir atkarīgs no vietas un pilsētas.

Uz Sanuru atbraucām nedēļu pirms Ziemassvētkiem un ieraugot visas lampiņas palmās un eglītes pludmalē neviļus piezagās doma par to, ka svētku sajūta nav īsti tāda kādu gribētos. Bija gaismiņas, bet nebija sniega. Tas viss uz kādu nelielu brīdi uzjundīja skumjas sajūtas, jo Ziemassvētki ir par ģimenes kopā būšanu un cilvēkiem apkārt. Ar to sajūtu nedaudz padzīvoju, bet tad sapratu, ka patiesībā viss ir lieliski un nedaudz skumji ir, bet tā ir tikai viena vai divas dienas, kas paies un tad atkal būs milzu prieks par sauli un būšanu piedzīvojumā. Un patiesībā tā ir tāda bišku ilūzija, kas piezogas brīdī, kad izfantazē kādiem būtu jābūt Ziemassvētkiem, taču tāpat ne vienmēr viss ir lieliski, laiks nav sniegots, visi pārēdas ēdienus. Galu galā Ziemassvētki ir par cilvēkiem apkārt un nav svarīgi vai esat divatā vai lielā kuplā skaitā, svarīgi, lai būtu prieks gan Ziemassvētkos, gan pēc tiem. Šajos Ziemassvētkos ēdām sušī (kas nezin kāpēc asociējas ar svētkiem) un skatījāmies filmu. Un bija ļoti labi. Otrajos Ziemassvētkos apmeklējām kino un bijām uz Avataru, tik sen nebija būts kino. Izbaudījām gan lielisko filmu, gan atmosfēru.

Vēl viena interesanta vieta, kuru apmeklējām un atklājām pavisam nejauši bija zivju tirgus. Ļoti kolorīta vieta. Tur pārsvarā varēja redzēt tikai vietējos un tikai nelielu daļu tūristu. Pats tirgus pilns ar dažādām jūras veltēm un gar jūru daudzi un dažādi restorāniņi. Jūra gan ļoti piesārņota ar atkritumiem, kas stiepās pa visu pludmali. Tā droši vien izskatītos visas pludmales, ja tās nekoptu. Mēs izvēlējāmies nevis ēst kādā no kafejnīcām, bet otru opciju, kad aizej uz tirgu, nopērc ko vēlies un tad blakus esošā necilā kafejnīciņā tev to visu uzceps uz oglēm, par simbolisku samaksu. Klāt ir iespējams nopirkt arī piedevas un dzērienus. Ja tā nopietni, tad viss šis brauciens un redzētais tirgū ir palicis kā viens no spēcīgākajām atmiņu momentiem. Unikāla un garda pieredze.

Jaunais gads bija pilnīgi cits stāsts, tā kā nevarējām svinēt un būt kopā ar draugiem, tad gribējām izdomāt kaut ko interesantu, lai iesāktu jaunu gadu. Ceļojuma laikā vēlējāmies uzkāpt arī kādā no vulkāniem. Tā likās arī lieliska ideja, kā iesākt jauno gadu. Sagaidot pirmo saullēktu vulkāna virsotnē. Tā nu atradām labu tūri. Vecgada vakarā uzēdām picas itāļu restorānā un gājām pagulēt, lai var piecelties uz 00.00 saskandināt par jauno gadu un gaidīt pēc laika, kad mums atbrauks pakaļ. Teikšu kā ir, jau sēžot un gaidot likās, ka varbūt nemaz nevajag kāpt jo nebija baigais kalnā kāpšanas noskaņojums, plus vēl iedomājos kāda būs nākamā diena – nekāda 😀 un tā nu mēs gaidījām. Tad iezagās doma par to, ka ja nu nemaz nekādu saullēktu neredzēsim, jo būs mākoņains 😀 30 min pasēdējām un gājām uz savu istabu, pagaidījām vēl un tad nolēmām, ka tā pat labāk un ieslēdzām seriālu. Sākām jauno gadu ar to, kas patiešām patīk. Es pat pati brīnos, cik viegli tika pieņemta jaunā situācija. Ja kādreiz plānu maiņa likās, kas diezgan drausmīgs, tad tagad tas bija ne tikai smieklīgi, bet arī viegli pieņemams. Plus saullēktu redzējām, jo seriālā tieši bija aina, kur no laivas jūrā varēja redzēt skaistu saullēktu, kas visu šo pieredzi padarīja vēl īpašāku un daudz atmiņā paliekošāku nekā uzkāpšana vulkānā. Kāpēc tā sanāca kā sanāca, atbilde ir pavisam vienkārša, kaut kas atcēlās un mums aizmirsa pateikt 😀 Bāc, šajā valstī var tik labi mācīties uztvert lietas vieglāk un vienkārši atslābt, galvenokārt tāpēc, ka citādāk te varētu pūst un elst katru dienu 😀

Vēl var mācīties nekur neskriet, bet vienkārši baudīt. Saprast, uz kurām vietām pa tiešām gribas aizbraukt un uz kurām it kā būtu jāaizbrauc. Ja tā padomā vai ir vērts 2 h braukt uz kādu vietu, lai uzņemtu vienu labu bildi. Varbūt, ka kādam jā, bet mūsu gadījumā svarīgi bija atrast labās sajūtas un vietas, kas mums radīja labās sajūtas nevis tur kur kāds cits ir teicis, ka tā būs. Mēs visi zinām, ka var uzņemt fantastikas bildes pat peļķē, līdz ar to nevar ticēt visam, kas tiek ielikts un atrasts internetā. Patiesībā aiz tā visa slēpjas kāds fons vai neizstāstīts stāsts, kas varbūt nemaz nav tā visa vērts.

Vieta uz kuru noteikti gribējās aizbraukt ir netālā sala Nusa penida ar savām pasakainajām pludmalēm un klinšu ainavām. Uz turieni var tikt ar ātrlaivu un tas aizņem nedaudz vairāk par 30 minūtēm. Bijām izdomājuši, ka uztaisīsim tādu kā salu tūri, jo no Nusas penidas domājām braukt tālāk uz Gili salām. Pačukstēšu, ka tas plāns atcēlās. Turpceļš uz salu bija diezgan šūpojošs un tajās dienās bija diezgan stiprs vējš. Sajūtas nebija no tām labākajām. Dzīvojām skaistā vietā salīdzinoši tuvu ostai. Salu var apbraukāt ar skūteri vai mašīnu. Iesaku neticēt tiem blogiem, kuri saka, ka ja neesi labs braucējs, tad te nav iespējams pabraukt. Varbūt tā bija agrāk, bet tagad tur ir tiešām labi un salīdzinoši plati ceļi. Protams, mums izdevās nedaudz pabaudīt grubuļus un vienu reizi sanāca izbraukt pa gājēju taku, kas bija fantastisks piedzīvojums. Ar pilnīgu apmaldīšanos, skaļu mūziku no kādas mājas lauka vidū un beigās nonākšanai pasakaini skaistās vietās. Arī uz šīs salas dažus punktus atstājām neapskatītus, piemēram maksāt naudu, lai var nobildēties pie mājiņas, pie kuras jāstāv rindā, kaut kā neliekas tā vērts. Pati braukāšana no viena gala uz otru bija skaistiem skatiem pilna. Diezgan sirreāla ir sajūta atrasties vietā, kuru esi redzējusi bildēs, bet tagad tu esi tā kas te stāv un visu to redz ar savām acīm. Esot Bali pavisam noteikti iesaku atbraukt uz šejieni, te ir cita sajūta. Daudz brīvības un plašuma, izņemot tās dažas tūristīgās vietas. Pa šīm dienām vējš nebija mitējies un ievācot vairāk info noskaidrojām, ka īstenībā braukt ar ātrlaivu janvārī ir bīstami, jo jūra ir ļoti nemierīga. Braukt 3,5 h būtu neprāts plus dienu iepriekš viena laiva apgāzās. Tā nu ar visu šo info braucām atpakaļ uz Bali, bija divas opcijas vai nu lidot vai braukt ar lielo pasažieru prāmi, kas iet ilgi un šūpojas tāpat. Izlēmām, ka lidosim taču pēc kāda laika ne uzreiz. Atpakaļ ceļš uz Bali bija ļoti grūts viss tas info, kas tika uzsūkts nepalīdzēja tikai radīja milzu bailes, kas bija jāiztur 40 min. Nepalīdzēja arī tas, ka vietējie uzreiz iekāpjot nolieca galvas un nepacēla visu ceļu. Bija traki, viļņi sitās un bija arī brīvais kritiens. Tajos brīžos sapratu, ka ūdens manī rada milzu bijību, tā ir kā vesela pasaule, ko nezinām, tāpēc galīgi negribas nonākt situācijā, kurā ir jālec ārā no laivas. Plus vēl tā sajūta, ka esi Āzijā un te visiem uz drošību ir maigi sakot pofig. Trakais brīdis ilga 40 min un tikām krastā veiksmīgi, bet skaidrs ir tas, ka pirms kaut kur brauc ir jāievāc maksimāli daudz informācijas, lai nesanāk visādi nepatīkami pārsteigumi.

Pēc salas apskates devāmies apskatīt Bali dienvidu daļu. Uluwatu ir vieta ar pasakainām pludmalēm un perfektiem viļņiem sērfošanai. Šajā vietā nebija grūti iejusties, kaut kā uzreiz bija lieliska sajūta. Cilvēki, kafejnīcas un kopējā atmosfēra pavisam citādāka kā bija piedzīvota. Un pludmales pa tiešam fantastiskas, tukšas nedaudz jāpiepūlējas, lai līdz tām tiktu, bet noteikti tā vērts. Skatīties kā sērfo citi var no rīta līdz vakaram 😀 varbūt, ja vēl kādreiz brauksim uz Bali, tad zinu, ka gribēšu braukt mācīties sērfot tieši šeit. Uluwatu palikām nedēļu, taču pilnīgi mierīgi varētu dzīvot arī ilgāk.

Vienu dienu izdomājām aizbraukt uz Canggu, kas ir kļuvusi par visu tūristu meku jeb kā pie mums Pāvilosta vasarā 😀 Tur ir lieliskas kafejnīcas un citas atpūtas iespējas, skaistas pludmales un dzīvība kā nekur citur. Es teiktu, ka šajā vietā vietējie ir kā tūristi, jo visapkārt ir tikai vieni vienīgi ārzemnieki, kas vai nu atpūšas vai strādā. Nezinu vai gribētu šeit dzīvot ilgstoši, jo cilvēku ir ļoti daudz un infrastruktūra nav īsti tam piemērota. Mums diezgan paveicās, jo nebija pārāk lieli sastrēgumi, taču satiksme tāpat bija vājprātīga. Diendienā ko tādu nebūtu viegli izturēt. Un kā jau ar visu daudz labāk patīk vietas, kur ir maz cilvēku un nav ar tik daudz citu radītiem priekšstatiem.

Noslēgumā izlēmām doties uz Gili salām. Ceļš sākās ar lidojumu, tad brauciens ar mašīnu pāri Lombokas salai (kas īstenībā ir ļoti skaista un noteikti apskatīšanas vērta) un beigās vēl brauciens ar laivu. Izvēlējāmies braukt ar vietējo laivu, bet tur interesanta pieeja, ka jāsagaida, kad atnāk pietiekami daudz cilvēku. Mums diezgan paveicās, jo gaidījām apmēram stundu. Vārds Gili nozīmē sala un mēs devāmies uz vienu no trim. Dzīvojām Gili Air. Sala, kur valda miers un ir pavisam citādāk kā Bali. Nedaudz bija sajūta, ka šī vieta ir kā cilvēku izslaucīta, jo kafejnīcu daudz, bet tās visas pustukšas. Salai apkārt var apiet nepilnu divu stundu laikā. Uz salas nav motorizētu transportlīdzekļu – tikai velo, elektro velo vai zirgu pajūgi. Šī ir vieta, kur var lieliski atpūsties, jo visapkārt salai ir pludmale un tirkīzzils ūdens. Viena no atmiņā paliekošākajām aktivitātēm bija snorkelēšanas brauciens. Redzējām skaistus koraļļus, skulptūras un bruņurupučus, ar vienu pat sanāca peldēt kopā pavisam tuvu. Pauzē piestājām uz Gili Meno salas, tā bija patiešām paradīze, kas tik skaists nebija redzēts. Un atkal jau var pārliecināties, ka lasīt citu pieredzi nav īsti vērts, jo šī sala pavisam noteikti nav pienācīgi novērtēta. Tas miers un neskartā daba, kas šeit ir, bija kas patiešām fantastisks. Uz trešo salu paskatījāmies no laivas, bet nebraucām uz viņu, tā ir lielākā no trim un tiek dēvēta par ballīšu salu, pēc kovida tā bija izmirusi, bet tagad pamazām sāk atgriezties vecajās sliedēs. Ja gribas trakas ballītes un dažādas sēnes un citas apreibinošas vielas, tad tā ir īstā vieta. Vecpuišnieku var taisīt uz Gili T, kāzas Gili Air un medusmēnesī uz Gili Meno 😀

            Indonēzija nav tikai Bali, pārliecinājāmies, ka tur ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot. Sapratām arī to, ka labāk patīk vietas, kur nav pārāk daudz citu cilvēku nostāstu, jo tas veido lielas ekspektācijas. Labāk uz mazāk zināmām vietām un tās rada jaunu un nebijušu pieredzi. Svarīgi arī atcerēties, ka liela daļa bilžu ir bildētas ar droniem līdz ar to, kamēr mēs neiemācīsimies lidot neredzēsim tā kā bildēs IG. 😀 Ir maz tādu valstu, kurām ir tik spilgta reklāma, kas pat nav reklāma, tāds kā milzu trends. Tas laikam arī bija tas, kas nedaudz traucēja, liekas, ka vārds Bali sāk palikt pārlieku “mainstream”. Pagaidām kamēr tūristu ir mazāk bija vieglāk, bet tā kā Bali ir top2 šī gada galamērķis, tad jūtu līdzi tiem, kas brauks vai dzīvo tur 😀 Grūti pateikt vai Bali ir tik maģisks kā viņu dēvē. Pavisam noteikti ir vērts aizbraukt un pašiem pārbaudīt, taču pavisam noteikti ir daudz citu vietu, kuras arī var dēvēt par maģiskām vai šī ir maģiskākā no visām, nezinu, to lai katrs pats izdomā.