Another year without a calendar

Vjetnama vienmēr ir bijusi viena no vietām, kur noteikti gribas aizbraukt. Valsts, kurā ir unikāla daba un valda citi dzīves uzskati un ikdiena. Lai nokļūtu Vjetnamā ir jāpiesaka online vīza, pieteicām tieši pēc viņu jaunā gada, laikam pa brīvajām dienām bija iekrituši daudz pieteikumu, jo vīzas gaidījām nedēļu, kas mūsu gadījumā bija dienu vēlāk nekā bijām plānojuši braukt, bet tā kā biļete nebija vēl nopirkta, tas nebija nekas traks. Vīzas sagaidījām, biļetes nopirkām un nākamajā dienā braucām uz lidostu. Interesanti, ka vēl nevarēja iečekoties, jo parasti jau var. Lidostā Mārtiņš vēlreiz atver biļetes un viņa seja izmainās. No sākuma domāju, ka viņš mani āzē, jo citreiz viņam patīk tā darīt, bet šoreiz tas ir pārāk ilgi un tad sapratu, ka kaut kas tiešām nav tā kā tam jābūt. Izrādās, ka biļetes ir nopirktas nevis uz 4.februāri, bet gan uz martu 😀 😀 ha ha laba mācība, ka naktī nevajag pirkt biļetes. Nekāda panika vai pārdzīvojumi nebija, bijām atbraukuši laicīgi uz lidostu un aizgājām uz aviokompānijas lodziņu un bija iespējams ar nelielu piemaksu (vienas biļetes cenā) samainīt biļetes uz to pašu dienu un reisu, kas bija plānots.

            Viss izdevās, nosēdāmies Hanojā, Vjetnamas ziemeļu daļā. Kartē Vjetnama neizskatās pārāk liela, taču attālumi ir pamatīgi, no viena gala uz otru var braukt vairāk kā diennakti 😀 tāpēc vislabāk ir lidot. Lidostā bija dokumentu pārbaude un pie lodziņa sēdēja sieviete, kurai viss pofig. Nesagaida tūristus ar platu smaidu, nepasaka nevienu vārdu, vienkārši visu izdara ar pilnīgu bezseju 😀 briesmīgi darīt tādu darbu, kas tev tik ļoti nepatīk, bet nu katram savs. Taksists nerunāja angliski, bet tas nekas, kaut kā sapratāmies. Pirmie iespaidi, lai cik dīvaini neliktos bija labi, kaut gan neviens baigi nesmaida un laukā ir dūmakains un apmācies, tas laikam likās, kas vairāk pazīstams un atgādināja mājas 😀 Satiksme ir pilnīgi vājprātīga, jo luksaforu gaismas ne visi ievēro un katrs brauc kā grib. Izskatās amizanti, ka visi sabrauc krustojumā un pīpina, it kā tas nozīmētu, dodiet ceļu, tagad es braucu 😀

Arhitektūrā – vismaz ziemeļos ļoti var just franču kolonisma ietekmi, jo dažbrīd rodas sajūta, ka esi kaut kur Francijā. Protams, tā sajūta pazūd diezgan ātri, jo mājas ir diezgan noplukušā stāvoklī, ļoti tuvu viena otrai, mazas un pilnas ar cilvēkiem. Vispār Hanojā bija tāda saspiestības sajūta. Māja pie mājas, nav vieta, kur iet gājējiem, daudz cilvēku, daudz visādu veikaliņu. Nav brīnums, jo šajā pilsētā dzīvo 7 miljoni cilvēku, maigi sakot tā ir pārapdzīvota. Vēl Hanoja izceļas ar slikto gaisa kvalitāti, jo ir daudz transportlīdzekļu. Mēs dzīvojām pašā vecpilsētas sirdī, blakus alus ielai, līdz ar to mums bija jārēķinās ar lielu burzmu un troksni. Dzīvoklis bija foršs, tikšana līdz viņam vēl foršāka, jo šeit cilvēki dzīvo burtiski viens otram blakus. Garāžas tiek pārbūvētas par dzīvojamām vietām un mums katru dienu nokāpjot pa savām trepēm sanāca iet cauri citu dzīvesvietai, jo vienā pusē viņi gulēja un dziedāja karaoke, bet otrā pusē bija super maza virtuvīte. Kā jau visur arī šeit var novērot kontrastus gan ļoti skaistas mājas, gan diezgan noplukušas, bet vairāk tomēr ir noplukušo.

Hanojā bija diezgan daudz ko redzēt, divu nedēļu laikā varēja visu tā salīdzinoši nesteidzīgi apskatīt. Tā kā Vjetnama vēl aizvien ir komunistiska valsts, tad to var just un redzēt ik uz soļa. Karogi, kas izkarināti pie mājām. Policisti senās uniformās. Apmeklējām vairākus vēstures muzejus, lai labāk izprastu Vjetnamas vēsturi un tās cilvēkus. Ļoti vērtīgi, bija audiogidi, jo tādā veidā uzzinājām daudz vērtīgas informācijas un neko nepalaidām garām. Pirms kaut kur iet ir vērts apskatīties darba laikus, jo tie mēdz būt diezgan interesanti, piemēram, 3 stundu pārtraukums dienas vidū. Interesanta vieta bija Vjetnamiešu līdera Ho Chi Minh mauzolejs. Te vislabāk varēja redzēt un iztēloties kā bija dzīvot Padomju Savienībā un pabrīnīties par to, ka tā var būt vēl tagad. Milzīgas pārbaudes pirms ieejas, cilvēki formas tērpos un paša Ho Chi Minha iebalzamētais ķermenis, kuru apsargā un jābūt pilnīgi klusiem un bez apstāšanās jāiet vienā rindā cauri ēkai. Kā jau minēju, interesanta pieredze, taču esmu pateicīga, ka mums tomēr ir sava, demokrātiska valsts.

Ļoti interesanta vieta vai pareizāk iela Hanojā ir iela ar sliedēm, pa kuru vēl aizvien kursē vilciens. Vakaros, diezgan haotiskos laikos to var redzēt ar savām acīm. Interesanti, ka oficiāli tur nedrīkst vairs tā brīvi staigāt, galos sēž policija, bet kafejnīcu īpašnieki noķer tūristus un ved uz savu kafejnīcu un tad viss ir atļauts 😀

Hanojā un visā Vjetnamā kopumā ir izteikta kafijas kultūra. Slavena ir olu kafija, kas garšo daudz labāk nekā izklausās. Tā ir kafija ar sakultu olas krēmu pa virsu. Mana favorītkafija bija kokosriekstu aukstā kafija, kas bija kokosriekstu kafija ar tādu kā ledus šļuru iekšā. Kafiju dzer visur gan kafejnīcās, gan uz maziem krēsliņiem uz ielas. Kafejnīcu ir daudz un dažādas un ļoti smukas. Vēl viņi daudz dzer alu arī tāpat uz maziem krēsliņiem uz ielas. Alus ir neiedomājami lēts, sākot no 0,80 centiem. Ēdieni ir gardi, dažādas nūdeļu zupas un protams spring rolli. Neiedomājami liekas tas, ka viņi jau no paša rīta ēd zupas, jo kā gājām ārā no mājām, tā cilvēki jau ēda, turpat pie mājas kafūzī. Viņiem ir ļoti izteiktas tādas mazās vietiņas uz ielas vai kādā alejā, kur saliek mazos galdiņus un krēslus, paēd un iet tālāk 😀 Vēl ir opcija, kur brauc cilvēks uz močā vai riteņa un bļauj kko un cilvēki nāk klāt viņam un nopērk ēdienu. Tāpēc arī šī pilsēta liekas trokšņaina un haotiska, jo notiek 100 lietas vienlaicīgi.

Izplatīts bizness ir augļu pārdošana gan uz riteņiem, gan nesot uz pleciem. Jau sagrieztus un gatavus ēšanai vai nemizotus. Mums kāda tante uzkrāva savus grozus un ļāva fočēties un pārdeva vēl augļus. Tā kā tas notika pirmajās dienās, kad naudas konvertēšana galvā nenotika tik ātri, beigās sapratām, ka tie bija dārgākie augļi mūsu dzīvēs. 😀 Vismaz notikums paliks spilgti atmiņā un visu cieņu sievietei par pārdošanas spējām 😀

Viens no spilgtākajiem momentiem un piedzīvojumiem Vjetnamā bija kruīzs pa Halong līci. Jau sen zināju, kad būsim Vjetnamā šī būs vieta, kas jāapskata pavisam obligāti. Izlēmām par labu ‘’make it rain’’ momentam un rezervējām luksusa kruīzu un jāsaka, ka tas bija 100% tā vērts, jo izbaudījām braucienu. Viss bija lieliskā līmenī gan istaba, gan ēdieni un arī piedāvātās ekskursijas. Brauciens sākas Halong ostā, visi nolika savas mantas un devās uz brokastīm. Pa to laiku kuģis sāka savu ceļojumu. Pirmajā dienā sākumā laiks un redzamība bija laba, bet pēc laika parādījās migla, kas patiesībā visam braucienam piešķīra īpašu noskaņu. Kuģis piestāja vairākās vietās, viena no tām bija pērļu audzētava, kur varēja izbraukt arī ar kanoe laivām, otra vieta bija neliela sala, kur varēja uzkāpt augstāk virsotnē un redzēt daudzās saliņas no augšas. Cilvēku bija diezgan daudz, vasarā šeit noteikti jāpavada kāds ilgāks laiks, lai uzkāptu un apskatītu visu. Pēc tam kuģis devās tālāk un atrada vietu, kur noenkuroties uz nakti. Varēja baudīt vakariņas un citas izklaides. Diena bija piepildīta un skaisto skatu pilna.

Nākamajā dienā sekoja milzīgas alas apskatīšana, kas bija patiešām iespaidīga, laiks arī bija skaidrs un visas saliņas varēja redzēt pilnībā. Uzēdām gardas brokastis un tad kuģis jau devās atpakaļ uz ostu. Vai gribējās palikt ilgāk? Varbūt nedaudz, bet apskatījām daudz un mazās saliņas pavisam noteikti paliks atmiņā, kā kas ļoti īpašs.

Vjetnamas ziemeļos ir daudz ko apskatīt, ūdenskritums pie Ķīnas robežas un vēl kāds lepnums – Sapa, kas ir autentisks reģions, kurā ir rīsu lauki un dzīvo autentiskie vietējie iedzīvotāji. Tur var iepazīties ar viņu kultūru un baudīt skaistos skatus. Šoreiz izlēmām, ka nebrauksim, jo ceļā būtu jāpavada ilgs laiks un laikapstākļi tur būtu bijuši miglaini un rīsu lauki nevis zaļi, bet gan dubļaini. Šo vietu atstājām nākamajam braucienam. Tā pat izdarījām ar Ninh Binh ieleju, kas ir kā Halong līcis tikai uz sauszemes. Tāpēc mums noteikti būs iemesli atgriezties.

Tālāk devāmies uz Vjetnamas vidus daļu, pilsētu Da Nang, kas varētu kļūt par tādu kā Vjetnamas Miami. Piejūras pilsēta, kura ir diezgan liela un kura sastāv no divām daļām, kuras kopā savieno vairāki tilti. Dzīvojām gandrīz pie pašas jūras un šeit varēja novērot, ka notiek liela būvniecība un pilsēta nemitīgi attīstās. Šeit arī bija daudz un dažādu valstu kafejnīcas, kas bija laba pārmaiņa pēc Vjetnamiešu ēdieniem. Pašā pilsētā, manuprāt, nav pārāk daudz ko redzēt. Mums tā bija tāda kā atpūtas vieta kur atvilkt elpu un vienkārši padzīvoties, taču arī šeit atradām smukas vietas un izbaudījām laiku šeit.

Aizbraucām uz netālo Hoi An pilsētu, ko var dēvēt par laternu pilsētu, jo vakarā tās tiek iedegtas visā pilsētā un uz laiviņām kanālā. Šī pilsēta bija ar savu šarmu, tāda kā Vjetnamas Venēcija. Šeit atkal bija senā arhitektūra un kanāli. Ļoti skaisti. Šeit noteikti var palikt arī vairākas dienas un izstaigāt visu kārtīgi vai arī izbraukāt ar velo.

Tālāk devāmies arī uz dienvidu daļu, pieķērām klāt Ho Chi Minh pilsētu, jo no šejienes bija viens no kaut cik sakarīgajiem lidojumiem uz Eiropu. Šeit nebija tik izteikta senā arhitektūra kā Hanojā. Šeit vairāk mijās modernais ar seno un kopā radīja ļoti labu noskaņu. Pluss šeit arī tas, ka ir vairāk vietas un cilvēkiem ir gājēju ietves un neviens nebrauc virsū, lai gan satiksme tāpat ir pilnīgs haoss un luksoforus ne visi ievēro. Pie gājēju pārejām neviens nelaiž, jāspēlē spēle, kur jāizdzīvo ejot pāri ielai. 😀

Pastaigājām pa pilsētu un apmeklējām arī šeit kara muzeju. Jāsaka godīgi, ka izejot pēc tam ārā nebiju vairs savā ādā un iekšā bija baigais dusmu un neizpratnes mākonis par pasaulē valdošo ļaunumu un varas kāri. Šeit ļoti spilgti tika parādīts cik daudz amerikāņi nodarīja pāri Vjetnamiešiem un arī paši sev. Tā teikt nekas netika noklusēts. Atklājās arī daudzi fakti par kuriem nebija dzirdēts. Piemēram operācija oranžs, kuras laikā uz mežiem tika gāztas ķimikālijas, kas nopostīja ne tikai dabu, bet sabojāja cilvēku veselību, kā sekas varēja izjust vēl četrās paaudzēs. Briesmīgi. Tas bija viņu vienīgais izdomātais variants kā nepieļaut komunisma izplatīšanos Āzijā, taču skumjākais ir tas, ka viņi neko nesasniedza un te tāpat ir komunisms. Šeit gaisā virmo tāda sāpju un atlabšanas sajūta. Varbūt tāpēc šī vieta sākumā likās pazīstama, jo arī mēs Latvijā vēl atlabstam no visiem pagātnes notikumiem. Viss muzejā redzētais tikai parāda Vjetnamiešu cīņas sparu un vēlmi nepadoties. Kamēr bijām Vjetnamā un redzējām ikdienas ainas, radās priekšstats, ka viņi ir ļoti strādīgi un patiesi. Nesmaida, ja negrib, neizdabā citam, bet rūpējas par savu vietu un savējiem.

Vjetnama bija izcils Āzijas apskatīšanas noslēgums. Ļoti autentiska un garšīga. Sākumā nonesa no kājām, bet labā ziņā, uzreiz likās, ka šeit ļoti patiks un tā arī bija. Noteikti, noteikti iesaku atbraukt un izbaudīt. Ja jāiesaka viena valsts Āzijā, uz kuru būtu jāaizbrauc, tad tā noteikti ir Vjetnama. Te var atrast visu, kalnus, ūdenskritumus, rīsu laukus, pludmales, pilsētas un zināmas sajūtas, kā arī pilnīgi nebijušas sajūtas. Visam pāri nesamākslotas emocijas, kā tas ir citviet Āzijā. Nezinu vai visu var paspēt izbaudīt 2 nedēļās, bet mēneša laikā tikai ceļojot, noteikti var 😊