Another year without a calendar

Nav viegli to rakstīt, taču mūsu noslēdzošā piedzīvojuma valsts ir pienākusi un tā ir Francija. (Īstenībā viņa pienāca jau divus mēnešus atpakaļ, taču kaut kā bija pagrūti uzrakstīt piedzīvoto, jo tikām ierauti atgriešanās virpulī 😀 ). Pēdējo posmu, izvēlējāmies dzīvot Tulūzā, pilsētā, par kuru līdz šim nebija nekādu priekšstatu. Apskatot bildes, pilsēta uzrunāja gan ar savu šarmu, gan atrašanos salīdzinošu tuvu Pireneju kalniem. Francija kā jau Francija, pašā sākumā izcēlās ar savu birokrātiju un gandrīz sanāca meklēt jaunu dzīvesvietu, taču beigās viss izvērtās veiksmīgi un nebija pēdējā brīdī atkal kaut kas jāmaina un jāmeklē. Tā nu dzīvojām omulīgā dzīvoklī, kurā bija ļoti forši atrasties. Tulūza ir Francijas ceturtā lielākā pilsēta ar ļoti skaistu vecpilsētu, daudz dažādiem kultūras pasākumiem un kafejnīcām. Vieta, kur cilvēki tiešām izbauda to, ka dzīve ir skaista.

            Labākais veids ir vienkārši doties uz vecpilsētu un maldīties pa visām mazākām un lielākām ieliņām. Tas, kas jāņem vērā ir, ka Francijā tāpat kā daudz kur Rietumeiropā pusdienas laikā kafejnīcas un veikali ir ciet un atveras atkal tikai vakarā. Kopumā tāda ļoti laba atmosfēra, cilvēki bauda ēdienu un dzērienus un viens otra kompāniju. Aliņi tiek dzerti un pārdoti ik uz stūra un izvēle ir milzīga 😀 Kruasāni, bagetes un visi citi konditorejas brīnumi bija neatņemama sastāvdaļa. It īpaši, ja bulanžērija ir pavisam netālu no mājām. Pārliecinājāmies, ka vislabākās vietas var atrast nedaudz izejot ārpus centra un nedaudz pamaldoties. Tā mēs uzgājām lielisku konditoreju, kur bija ļoti draudzīgas cenas un super gardas kūciņas.

            Tulūzā ir ļoti labi izdomāta infrastruktūra un ir viegli pārvietoties ar velo. Velo var izīrēt līdzīgi kā pie mums elektro skūterus. Ir daudz stacijas pa visu pilsētu un tarifs ir ļoti draudzīgs, vienīgi depozītā iesaldē 150 eur, tas tāds mazs mīnusiņš. Pilsēta ir ļoti zaļa ar daudziem parkiem, kuros saulainā un siltā laikā ir pilns ar cilvēkiem un visi pikniko. Tā ir viena no lietām, ko mums Latvijā vajadzētu vairāk izmantot un baudīt, lai gan viss jau ir saprotams, mums siltais laiks nav tik daudz kā dienvidos.

            Šī bija lieliska vieta, ar kuru nobeigt braucienu, jo cenas šeit ir krietni dārgākas kā līdz šim piedzīvots. Tāpēc pēc visiem nostāstiem bija vieglāk atgriezties mājās. Tas, kas mūs patīkami pārsteidz bija, ka šeit ļoti labi runā angļu valodā. Gan uz ielas, gan veikalos, parasti ir bijis priekšstats, ka francūži  runās tikai franciski, taču vismaz šajā pilsētā tā noteikti nav un visi ir atvērti un jauki pret tūristiem. Pirmajā dienā, kad devāmies uz dzīvokli, pienāca vecs onkulis un jautāja vai vajag palīdzēt. Runāja gan franciski, gan mēģināja angliski. Tiešām pārsteidzoši.

            Šo mēnesī vairāk pavadījām uz vietas un mazāk braukājām apkārt, taču bija daži izņēmumi. Viens no tiem bija senā viduslaiku pilsēta Karkasone. Brauciens ar vilcienu bija ļoti komfortabls un ātrs, skati pa logu arī iepriecināja. Atbraucot ar vilcienu, sākumā izstaigājām centra daļu un pēc tam devāmies uz tālāko vecpilsētu, kura bija saglabājusies un izskatījās kā no tālās pagātnes tikai cilvēki un to apģērbs īsti neiederējās.

Izstaigājām arī pili un tās mūri, no kura pavērās skats uz vecpilsētu un uz visu pārējo pilsētu. Pārsteidzoši, ka bija mājas, kurās vēl aizvien dzīvoja cilvēki. Mājās, kas celtas no akmeņiem un ir dažādas formas un lieluma. Tieši šajā dienā pie vecpilsētas bija jauno un veco mustangu parāde. Skats bija interesants – agrāk šeit stāvēja karietes ar zirgiem, tagad mūsdienu mustangi. Kopumā šī pilsētiņa atstāja ļoti labu iespaidu, jo nekas līdzīgs nebija redzēts, ja neskaita Dubrovniekus, tikai šeit krietni mazāka teritorija un vairāk senatnīguma.

            Noslēdzošais izbrauciens mums bija uz Pireneju kalniem. Šis bija ļoti gaidīts pasākums, jo ar šo arī noslēdzām savu vairāk kā deviņus mēnešus ilgušo piedzīvojumu. Un tas bija kā milzu ķirsis jau tā bagātīgajā un gardajā kūkā. Kalnos pavadījām nepilnas trīs dienas. Pirmo dienu iesākām ar kalnu ezera apskati, kur spoži spīdēja saule un tik pat spoži spīdēja mūsu hokeja izlase, jo paceļam skatījāmies un sekojām līdzi mūsu hokejistiem, tiesa gan tik ilgi, cik atļāva interneta pārklājums 😀 Šī taka uz Gaubes ezeru bija ļoti skaista, jo bija gan pamatīgāks kāpiens augšup, gan mežš, gan ezers ar kafejnīcu ar vienu no skaistākajiem skatiem. Šajā dienā smaids nepameta un bija patiešām skaisti.

            Otrā dienā rīts iesākās ar pamatīgām lietusgāzēm, taču tā kā mums bija jābrauc stunda ar auto biju pārliecināta, ka mūs sagaidīs saule un tā arī notika, pa ceļam laiks sāka skaidroties un galā spīdēja saule. Devāmies uz mazo Gavarnī ciematu un tālāk jau uz Gavarnī cirku, kas izskatās kā milzu siena. Šeit bija wow moments ik uz soļa un ar katru mirkli palika tikai skaistāk. Šī pavisam noteikti ir viena no skaistākajām takām Eiropā. Šeit varēja just dabas milzu spēku un varenību. Cilvēku bija maz, jo bija agrs un nebija arī lielā tūristu sezona. Tuvu kalnu sienai atrodas arī viesnīca, kur nakšņošana izmaksā diezgan milzīgu summu, taču skats ir tāds, kā nekur citur. Var palikt tepat, bet var doties arī tālāk un tuvāk kalnam. Tā arī darījām un brokastojām saules apspīdētā pļaviņā, ieskauti milzu kalnu sienā. Mani pilnībā apmierināja tas ko redzu un piedzīvoju, tāpēc izlēmu neiet tuvāk līdz ūdenskritumam, bet palikt turpat un vērot visu no attāluma. Mācījos no Montenegro satiktā pāra, kuri nekāpa tālāk augstāk, bet palika nedaudz zemāk un baudīja skatus. Es arī izvēlējos palikt, kur esmu, jo šī “virsotne” manā ceļā nebija tik ļoti nepieciešama.

Uzkavējāmies kādu ilgāku brīdi, atpūtāmies un sākām ceļu atpakaļ. Pabaudījām kafiju skaistās viesnīcas pagalmā, tad gan cilvēku sāka palikt aizvien vairāk un vairāk. Atpakaļ negājām pa to pašu taku, bet pa meža celiņu gar upi. Tur nebija neviena paša cilvēka. Jau sēžot kafejnīcā apmācās un ejot atpakaļ arī sākās pērkons un ieejot ciematiņā pēdējo kilometru sāka līt pamatīgs lietus. Bija cilvēki, kuri tikai tad sāka savu ceļu. Tas lika pārdomāt, cik interesanti mēs visi, kopumā daži simti vai vairāk cilvēki, bijām tajā dienā vienā un tajā pašā vietā, taču katrs to atcerēsies pilnīgi citādāk, jo vieniem lija lietus, citiem spīdēja saule. Esmu pateicīga, ka mēs piedzīvojām to visu, gan spožu sauli, gan pērkona negaisu, jo katrā laikā daba un skati bija maģiski. Tieši tāpēc novērtējam katru pieredzi un ņēmam no tās labāko. Un atceramies, ka nav vienādu pieredžu, līdz ar to veidojam savas un mazāk koncentrējamies uz citu. Atpakaļ ceļā skatījāmies hokeja pirmo trešdaļu mašīnā, bet pārējo mājās, un piedzīvojām vienu no lielākajiem notikumiem mūsu hokeja vēsturē. Šī noteikti paliks atmiņā kā viena no īpašākajām dienām daudzu iemeslu dēļ.

Skaisti bija ne tikai kalni, bet arī mazās kalnu pilsētiņas. Atpakaļ ceļā pirms vilciena izstaigājām Lordes pilsētu un nodomājām vai šeit dzīvojošie saprot kādā skaistumā viņi dzīvo. Vai arī viņiem tas paliek par pašsaprotamu. Ceru, ka nē, jo šeit ir patiešām skaisti un atšķirīgi.

            Ceļot un piedzīvot citādo ir liela laime un arī smags darbs. Mēs ceļošanu atstāsim ikdienas atšķaidīšanai, jo līdz ko, kaut kas paliek par ikdienu vai rutīnu, kā jau ikviena rutīna, tā paliek pašsaprotama un nesagādā vairs tik lielu sajūsmu. Negribas lai tā ir. Šie vairāk kā deviņi mēneši ir bijuši tieši tik cik bija nepieciešams, lai izbaudītu, sagaršotu un redzētu nelielo daļiņu no mūsu plašās pasaules. Ir sajūta, ka gribas uz vietu, kurās ir māju sajūta. Šobrīd mums tā ir Latvija, mums ir tik daudz kā nav citur un tagad to redzam un novērtējam vēl vairāk. Kā jau visam, arī citās vietās ir savi plusi un mīnusi, neviena vieta nav perfekta. Pasaule ir atvērta un pilna ar tik daudz lietām ko piedzīvot, tā noteikti kādā brīdī sāks vilināt uz jauniem piedzīvojumiem, kad tas notiks mēs noteikti būsim gatavi un dosimies to iepazīt tālāk. Paldies un tiekamies kaut kad un kaut kur tālākos un tuvākos piedzīvojumos 😊